Tā, it kā atbildēt ar asprātībām būtu kāda prasība. :) Tomēr ir labi, ja humors ir un tas parādās. Tā ir visnotaļ laba zīme (ka viss vēl nav zaudēts) un visnotaļ ir labas zāles anestēzijai arī. Ja asinis vārās, vajag smieties. Citus risinājumus, izņemot kodolholokaustu (pret sevi vai apkārtējiem) es, liekas, nemaz nezinu. Bet tas ierocis ir galīgs - tādu soli var spert tikai vienreiz. Tādēļ labāk vispirms pajokot.
Vairums manu gļuku ir pārāk dziļi, lai tiem būtu vienkāršs risinājums.
Heh, es nekad neesmu teikusi, ka risinājums ir vienkāršs. Gluži otrādi. Cik atceros tu biji tas, kurš meklēja vieglus, vienas podziņas risinājumus, bet es pret to biju (un joprojām esmu) ļoti skeptiska.
Humors nav baudāms, manuprāt, ja ar to tiek slēpti iekšēji kari. Darvas karote medus mucā.
Nav baudāms sev vai nav baudāms apkārtējiem? Jo atkal - man šķiet, ka tāda veida humors ir kā smalki šifrēta vēsts - nekas nav kārtībā, bet es vēl turos. Zaudēt humora izjūtu - tas jau ir pusceļš līdz kapam.
Un attiecībā uz tiem risinājumiem - kāda jēga no risinājuma, kas prasa 3/4 mūža un atšķetina, piemēram, problēmu, kuru vajadzēja izķert, say, 16 gadu vecumā, kad tev to galīgi vairs nevajag. Līdz ar to VPR (vienas podziņas risinājumu :D) spēks slēpjas ne tikai to vienkāršībā (kā tam arī būtu jābūt), bet primāri - ātrumā. Kad vairs nav laika gaidīt & the solution is needed right that and there.
Man atkal tā skaudruma sajūta, kas sit cauri humoram, kurš ir dēļ tā, ka nekas nav kā vajag, dikti, dikti sāp. Man ir sirds izstrādājums krūtīs, kurš funkcionē visai dīvaini. Man daudz vairāk sāp, ja cilvēks slēpjas. Vai arī kaut kā tā. Neizprotu vēl līdz galam.
Tāda pati jēga kā slaucīt/kārtot istabu, lai gan tā pēc laika atkal būs jātīra. Es to uztveru tik ļoti savādāk! Pirmkārt man patīk mainība un izaugsme. :) Otrkārt - lai arī tas nav viegli kopumā, tomēr, saskaldot problēmas sīkās vienībās, tās mainīt ir vieglāk. Un no sīkumiem risinās lielās lietas.
Piemēram, mana atgūtā enerģija sastāv no kādiem trim lieliem mainības punktiem un veselas gūzmas mazo sīkumu. Un jā, ir sasodīti škrobīgi, ka no pirmajām klasēm līdz augstkolai un pārus gadus vēl pēc tam es nekā jēdzīga nevarēju sadarīt. Tas ir ĻOTI škrobīgi. Un man būtu vajadzējis to enerģiju un vispār spēju darboties. Kaut augstskolas laikā (kad man parādījās vēlme kaut ko darīt). Taču tagad man beidzot tā enerģija sāk parādīties arvien vairāk un vairāk! Un sajūta ir TIK ļoti labāka. Pāris gadi ir sīkumi, ja pēc tam vēl vairāki gadi ir ar uzlabojumiem. Tas ir kā atgūt staigātspēju. Visas lietas iet tik ļoti efektīvāk, kad var pastaigāt, kad vairs nav jārāpo.
VPR stulbums ir tajā, ka var patērēt pārāk daudz laika vienkārša risinājuma meklējumos, kamēr būtu pamazām jāsāk skaldīt lielā problēma. Cilvēks arī ir pārāk sarežģīts aparāts, lai tik vienkārši to salabotu. Kompi, kuram nojājušās vismaz piecas detaļas + n-tās kļūdas sistēmā vien, ar kājas spērienu īsti piedabūt darboties nevar.
Man reiz sacīja, ka tikai ievainotās gliemežnīcās izaug pērles. Un te tas laikam parādās - kā skaistums, ko caurvij traģēdija. Kā joks, kurā tomēr ietverts skumjas patiesības grauds. Cinisms ir kā pēdējā pakāpe, kurā cilvēks vairs nemāk saukt pēc palīdzības, bet arī padevies vēl nav. Un tādā stāvoklī arī istabas slaucīšanai zūd jēga, lai gan par to visu vēl aizvien var pajokot. Hm.
Nu, jā. Un man atkal šķiet, ka arī viss līdz šim 27 gados piedzīvotais ir tikai ziediņi, un ka "there are ever more heavier battles ahead". Ka pamazām tuvojas robeža, pie kuras tikai Vienas Podziņas Risinājums ir tas, caur kuru dabūt to visu atpakaļ. Un, ka tai ir jābūt kādai pārcilvēciskai, pārdabiskai, elpu aizraujošai superūberpieredzei - ieraudzīt lidojošo šķīvīti, apskatīt Saturna gredzenus, redzēt citas civilizācijas, satikt savu augstāko ES - KAUT KO, kas vienā acumirklī var salikt atpakaļ visas tavas šajā dubļu pelķē, šajā sabradātajā, mīnu pilnajā kaujas laukā izkaisītās daļiņas viena veselumā. That's what i need. Nevis garas, nogurdinošas kaujas, kurās nezini pat, par ko cīnies, kāpēc cīnies un ko no tā visa iegūsi. Ja iegūsi.
Tāpēc man tik ļoti patīk konstantums. Tā mūžības apziņa - ka tas, kas ir svarīgs, vienmēr ir bijis un vienmēr būs. Ka tam nav vajadzīga ne mainība, ne dinamika, nekas. Ka tas vienkārši ir tāpēc, ka tā vēlas.
Man liekas tāds VPR ir tikai nāve. Bet to es nolēmu atlikt un nenoteiktu laiku.
Un protams, tas kas ir noticis 26 gados ir tikai sākums, bet es noteikti trenējos kam vairāk. Un man svarīgi - sasniegt un izdarīt daudz vairāk. Es negribu vienu pasīvu ar mani notiekošu mind-blowing pieredzi, kas visu sakārto. Nē, šajos gados, pirms nāves es gribu DAUDZ un darot, radot, aktīvi piedaloties. Es tikai iesildos. Es ticu tam, ka es tapšu labāka, nevis kaut kas mistisks no malas mani par tādu padarīs. Tevis teiktais man asociējas ar kristīgu gaidīšanu uz paradīzi. Man neliekas, ka šī dzīve ir mokošs kaujas lauks. (vismaz vairs ne)
Tāpēc man ļoti patīk apziņa, ka es esmu mūžīga, bet šī dzīve laicīga. Šī dzīve nav tik svarīga. Tā ir īsa. Sapnis. Un tad jau sapnī var izpausties pa pilnam. Es trenējos tieši tam - močīt šo sapni uz priekšu, lai ar smaidu varu nomirt. Un sevis pilnveidošana ir vienkāršs treniņš efektīvākai spējai funkcionēt te, šajā vietā, laikā, pasaulē.
![[info]](http://klab.lv/img/userinfo.gif){kind=small}
Vairums manu gļuku ir pārāk dziļi, lai tiem būtu vienkāršs risinājums.
Humors nav baudāms, manuprāt, ja ar to tiek slēpti iekšēji kari. Darvas karote medus mucā.
stopkrāns.
Un attiecībā uz tiem risinājumiem - kāda jēga no risinājuma, kas prasa 3/4 mūža un atšķetina, piemēram, problēmu, kuru vajadzēja izķert, say, 16 gadu vecumā, kad tev to galīgi vairs nevajag.
Līdz ar to VPR (vienas podziņas risinājumu :D) spēks slēpjas ne tikai to vienkāršībā (kā tam arī būtu jābūt), bet primāri - ātrumā. Kad vairs nav laika gaidīt & the solution is needed right that and there.
Stopkrāns, if U will. Čītkōds.
Re: stopkrāns.
Tāda pati jēga kā slaucīt/kārtot istabu, lai gan tā pēc laika atkal būs jātīra.
Es to uztveru tik ļoti savādāk! Pirmkārt man patīk mainība un izaugsme. :) Otrkārt - lai arī tas nav viegli kopumā, tomēr, saskaldot problēmas sīkās vienībās, tās mainīt ir vieglāk. Un no sīkumiem risinās lielās lietas.
Piemēram, mana atgūtā enerģija sastāv no kādiem trim lieliem mainības punktiem un veselas gūzmas mazo sīkumu. Un jā, ir sasodīti škrobīgi, ka no pirmajām klasēm līdz augstkolai un pārus gadus vēl pēc tam es nekā jēdzīga nevarēju sadarīt. Tas ir ĻOTI škrobīgi. Un man būtu vajadzējis to enerģiju un vispār spēju darboties. Kaut augstskolas laikā (kad man parādījās vēlme kaut ko darīt). Taču tagad man beidzot tā enerģija sāk parādīties arvien vairāk un vairāk! Un sajūta ir TIK ļoti labāka. Pāris gadi ir sīkumi, ja pēc tam vēl vairāki gadi ir ar uzlabojumiem. Tas ir kā atgūt staigātspēju. Visas lietas iet tik ļoti efektīvāk, kad var pastaigāt, kad vairs nav jārāpo.
VPR stulbums ir tajā, ka var patērēt pārāk daudz laika vienkārša risinājuma meklējumos, kamēr būtu pamazām jāsāk skaldīt lielā problēma. Cilvēks arī ir pārāk sarežģīts aparāts, lai tik vienkārši to salabotu. Kompi, kuram nojājušās vismaz piecas detaļas + n-tās kļūdas sistēmā vien, ar kājas spērienu īsti piedabūt darboties nevar.
Re: stopkrāns.
Cinisms ir kā pēdējā pakāpe, kurā cilvēks vairs nemāk saukt pēc palīdzības, bet arī padevies vēl nav. Un tādā stāvoklī arī istabas slaucīšanai zūd jēga, lai gan par to visu vēl aizvien var pajokot. Hm.
Nu, jā. Un man atkal šķiet, ka arī viss līdz šim 27 gados piedzīvotais ir tikai ziediņi, un ka "there are ever more heavier battles ahead". Ka pamazām tuvojas robeža, pie kuras tikai Vienas Podziņas Risinājums ir tas, caur kuru dabūt to visu atpakaļ. Un, ka tai ir jābūt kādai pārcilvēciskai, pārdabiskai, elpu aizraujošai superūberpieredzei - ieraudzīt lidojošo šķīvīti, apskatīt Saturna gredzenus, redzēt citas civilizācijas, satikt savu augstāko ES - KAUT KO, kas vienā acumirklī var salikt atpakaļ visas tavas šajā dubļu pelķē, šajā sabradātajā, mīnu pilnajā kaujas laukā izkaisītās daļiņas viena veselumā.
That's what i need. Nevis garas, nogurdinošas kaujas, kurās nezini pat, par ko cīnies, kāpēc cīnies un ko no tā visa iegūsi. Ja iegūsi.
Tāpēc man tik ļoti patīk konstantums. Tā mūžības apziņa - ka tas, kas ir svarīgs, vienmēr ir bijis un vienmēr būs. Ka tam nav vajadzīga ne mainība, ne dinamika, nekas. Ka tas vienkārši ir tāpēc, ka tā vēlas.
Re: stopkrāns.
Un protams, tas kas ir noticis 26 gados ir tikai sākums, bet es noteikti trenējos kam vairāk. Un man svarīgi - sasniegt un izdarīt daudz vairāk. Es negribu vienu pasīvu ar mani notiekošu mind-blowing pieredzi, kas visu sakārto. Nē, šajos gados, pirms nāves es gribu DAUDZ un darot, radot, aktīvi piedaloties. Es tikai iesildos. Es ticu tam, ka es tapšu labāka, nevis kaut kas mistisks no malas mani par tādu padarīs. Tevis teiktais man asociējas ar kristīgu gaidīšanu uz paradīzi. Man neliekas, ka šī dzīve ir mokošs kaujas lauks. (vismaz vairs ne)
Tāpēc man ļoti patīk apziņa, ka es esmu mūžīga, bet šī dzīve laicīga. Šī dzīve nav tik svarīga. Tā ir īsa. Sapnis. Un tad jau sapnī var izpausties pa pilnam. Es trenējos tieši tam - močīt šo sapni uz priekšu, lai ar smaidu varu nomirt. Un sevis pilnveidošana ir vienkāršs treniņš efektīvākai spējai funkcionēt te, šajā vietā, laikā, pasaulē.
Re: stopkrāns.
Es nezinu, ko teikt.
Atkal ir kāds, kuram nav atbildes uz jautājumu, kā salabot visu man nepieciešamajā veidā.
Re: stopkrāns.
Re: stopkrāns.
Būtu noderējusi.
Re: stopkrāns.
Re: stopkrāns.