Pilota memuāri.

Man atkal tā skaudruma sajūta, kas sit cauri humoram, kurš ir dēļ tā, ka nekas nav kā vajag, dikti, dikti sāp. Man ir sirds izstrādājums krūtīs, kurš funkcionē visai dīvaini. Man daudz vairāk sāp, ja cilvēks slēpjas. Vai arī kaut kā tā. Neizprotu vēl līdz galam.

Tāda pati jēga kā slaucīt/kārtot istabu, lai gan tā pēc laika atkal būs jātīra.
Es to uztveru tik ļoti savādāk! Pirmkārt man patīk mainība un izaugsme. :) Otrkārt - lai arī tas nav viegli kopumā, tomēr, saskaldot problēmas sīkās vienībās, tās mainīt ir vieglāk. Un no sīkumiem risinās lielās lietas.

Piemēram, mana atgūtā enerģija sastāv no kādiem trim lieliem mainības punktiem un veselas gūzmas mazo sīkumu. Un jā, ir sasodīti škrobīgi, ka no pirmajām klasēm līdz augstkolai un pārus gadus vēl pēc tam es nekā jēdzīga nevarēju sadarīt. Tas ir ĻOTI škrobīgi. Un man būtu vajadzējis to enerģiju un vispār spēju darboties. Kaut augstskolas laikā (kad man parādījās vēlme kaut ko darīt). Taču tagad man beidzot tā enerģija sāk parādīties arvien vairāk un vairāk! Un sajūta ir TIK ļoti labāka. Pāris gadi ir sīkumi, ja pēc tam vēl vairāki gadi ir ar uzlabojumiem. Tas ir kā atgūt staigātspēju. Visas lietas iet tik ļoti efektīvāk, kad var pastaigāt, kad vairs nav jārāpo.

VPR stulbums ir tajā, ka var patērēt pārāk daudz laika vienkārša risinājuma meklējumos, kamēr būtu pamazām jāsāk skaldīt lielā problēma. Cilvēks arī ir pārāk sarežģīts aparāts, lai tik vienkārši to salabotu. Kompi, kuram nojājušās vismaz piecas detaļas + n-tās kļūdas sistēmā vien, ar kājas spērienu īsti piedabūt darboties nevar.