![[info]](http://klab.lv/img/userinfo.gif){kind=small}
Man reiz sacīja, ka tikai ievainotās gliemežnīcās izaug pērles. Un te tas laikam parādās - kā skaistums, ko caurvij traģēdija. Kā joks, kurā tomēr ietverts skumjas patiesības grauds.
Cinisms ir kā pēdējā pakāpe, kurā cilvēks vairs nemāk saukt pēc palīdzības, bet arī padevies vēl nav. Un tādā stāvoklī arī istabas slaucīšanai zūd jēga, lai gan par to visu vēl aizvien var pajokot. Hm.
Nu, jā. Un man atkal šķiet, ka arī viss līdz šim 27 gados piedzīvotais ir tikai ziediņi, un ka "there are ever more heavier battles ahead". Ka pamazām tuvojas robeža, pie kuras tikai Vienas Podziņas Risinājums ir tas, caur kuru dabūt to visu atpakaļ. Un, ka tai ir jābūt kādai pārcilvēciskai, pārdabiskai, elpu aizraujošai superūberpieredzei - ieraudzīt lidojošo šķīvīti, apskatīt Saturna gredzenus, redzēt citas civilizācijas, satikt savu augstāko ES - KAUT KO, kas vienā acumirklī var salikt atpakaļ visas tavas šajā dubļu pelķē, šajā sabradātajā, mīnu pilnajā kaujas laukā izkaisītās daļiņas viena veselumā.
That's what i need. Nevis garas, nogurdinošas kaujas, kurās nezini pat, par ko cīnies, kāpēc cīnies un ko no tā visa iegūsi. Ja iegūsi.
Tāpēc man tik ļoti patīk konstantums. Tā mūžības apziņa - ka tas, kas ir svarīgs, vienmēr ir bijis un vienmēr būs. Ka tam nav vajadzīga ne mainība, ne dinamika, nekas. Ka tas vienkārši ir tāpēc, ka tā vēlas.
Cinisms ir kā pēdējā pakāpe, kurā cilvēks vairs nemāk saukt pēc palīdzības, bet arī padevies vēl nav. Un tādā stāvoklī arī istabas slaucīšanai zūd jēga, lai gan par to visu vēl aizvien var pajokot. Hm.
Nu, jā. Un man atkal šķiet, ka arī viss līdz šim 27 gados piedzīvotais ir tikai ziediņi, un ka "there are ever more heavier battles ahead". Ka pamazām tuvojas robeža, pie kuras tikai Vienas Podziņas Risinājums ir tas, caur kuru dabūt to visu atpakaļ. Un, ka tai ir jābūt kādai pārcilvēciskai, pārdabiskai, elpu aizraujošai superūberpieredzei - ieraudzīt lidojošo šķīvīti, apskatīt Saturna gredzenus, redzēt citas civilizācijas, satikt savu augstāko ES - KAUT KO, kas vienā acumirklī var salikt atpakaļ visas tavas šajā dubļu pelķē, šajā sabradātajā, mīnu pilnajā kaujas laukā izkaisītās daļiņas viena veselumā.
That's what i need. Nevis garas, nogurdinošas kaujas, kurās nezini pat, par ko cīnies, kāpēc cīnies un ko no tā visa iegūsi. Ja iegūsi.
Tāpēc man tik ļoti patīk konstantums. Tā mūžības apziņa - ka tas, kas ir svarīgs, vienmēr ir bijis un vienmēr būs. Ka tam nav vajadzīga ne mainība, ne dinamika, nekas. Ka tas vienkārši ir tāpēc, ka tā vēlas.