Man reiz sacīja, ka tikai ievainotās gliemežnīcās izaug pērles. Un te tas laikam parādās - kā skaistums, ko caurvij traģēdija. Kā joks, kurā tomēr ietverts skumjas patiesības grauds. Cinisms ir kā pēdējā pakāpe, kurā cilvēks vairs nemāk saukt pēc palīdzības, bet arī padevies vēl nav. Un tādā stāvoklī arī istabas slaucīšanai zūd jēga, lai gan par to visu vēl aizvien var pajokot. Hm.
Nu, jā. Un man atkal šķiet, ka arī viss līdz šim 27 gados piedzīvotais ir tikai ziediņi, un ka "there are ever more heavier battles ahead". Ka pamazām tuvojas robeža, pie kuras tikai Vienas Podziņas Risinājums ir tas, caur kuru dabūt to visu atpakaļ. Un, ka tai ir jābūt kādai pārcilvēciskai, pārdabiskai, elpu aizraujošai superūberpieredzei - ieraudzīt lidojošo šķīvīti, apskatīt Saturna gredzenus, redzēt citas civilizācijas, satikt savu augstāko ES - KAUT KO, kas vienā acumirklī var salikt atpakaļ visas tavas šajā dubļu pelķē, šajā sabradātajā, mīnu pilnajā kaujas laukā izkaisītās daļiņas viena veselumā. That's what i need. Nevis garas, nogurdinošas kaujas, kurās nezini pat, par ko cīnies, kāpēc cīnies un ko no tā visa iegūsi. Ja iegūsi.
Tāpēc man tik ļoti patīk konstantums. Tā mūžības apziņa - ka tas, kas ir svarīgs, vienmēr ir bijis un vienmēr būs. Ka tam nav vajadzīga ne mainība, ne dinamika, nekas. Ka tas vienkārši ir tāpēc, ka tā vēlas.
Man liekas tāds VPR ir tikai nāve. Bet to es nolēmu atlikt un nenoteiktu laiku.
Un protams, tas kas ir noticis 26 gados ir tikai sākums, bet es noteikti trenējos kam vairāk. Un man svarīgi - sasniegt un izdarīt daudz vairāk. Es negribu vienu pasīvu ar mani notiekošu mind-blowing pieredzi, kas visu sakārto. Nē, šajos gados, pirms nāves es gribu DAUDZ un darot, radot, aktīvi piedaloties. Es tikai iesildos. Es ticu tam, ka es tapšu labāka, nevis kaut kas mistisks no malas mani par tādu padarīs. Tevis teiktais man asociējas ar kristīgu gaidīšanu uz paradīzi. Man neliekas, ka šī dzīve ir mokošs kaujas lauks. (vismaz vairs ne)
Tāpēc man ļoti patīk apziņa, ka es esmu mūžīga, bet šī dzīve laicīga. Šī dzīve nav tik svarīga. Tā ir īsa. Sapnis. Un tad jau sapnī var izpausties pa pilnam. Es trenējos tieši tam - močīt šo sapni uz priekšu, lai ar smaidu varu nomirt. Un sevis pilnveidošana ir vienkāršs treniņš efektīvākai spējai funkcionēt te, šajā vietā, laikā, pasaulē.
![[info]](http://klab.lv/img/userinfo.gif){kind=small}
Re: stopkrāns.
Cinisms ir kā pēdējā pakāpe, kurā cilvēks vairs nemāk saukt pēc palīdzības, bet arī padevies vēl nav. Un tādā stāvoklī arī istabas slaucīšanai zūd jēga, lai gan par to visu vēl aizvien var pajokot. Hm.
Nu, jā. Un man atkal šķiet, ka arī viss līdz šim 27 gados piedzīvotais ir tikai ziediņi, un ka "there are ever more heavier battles ahead". Ka pamazām tuvojas robeža, pie kuras tikai Vienas Podziņas Risinājums ir tas, caur kuru dabūt to visu atpakaļ. Un, ka tai ir jābūt kādai pārcilvēciskai, pārdabiskai, elpu aizraujošai superūberpieredzei - ieraudzīt lidojošo šķīvīti, apskatīt Saturna gredzenus, redzēt citas civilizācijas, satikt savu augstāko ES - KAUT KO, kas vienā acumirklī var salikt atpakaļ visas tavas šajā dubļu pelķē, šajā sabradātajā, mīnu pilnajā kaujas laukā izkaisītās daļiņas viena veselumā.
That's what i need. Nevis garas, nogurdinošas kaujas, kurās nezini pat, par ko cīnies, kāpēc cīnies un ko no tā visa iegūsi. Ja iegūsi.
Tāpēc man tik ļoti patīk konstantums. Tā mūžības apziņa - ka tas, kas ir svarīgs, vienmēr ir bijis un vienmēr būs. Ka tam nav vajadzīga ne mainība, ne dinamika, nekas. Ka tas vienkārši ir tāpēc, ka tā vēlas.
Re: stopkrāns.
Un protams, tas kas ir noticis 26 gados ir tikai sākums, bet es noteikti trenējos kam vairāk. Un man svarīgi - sasniegt un izdarīt daudz vairāk. Es negribu vienu pasīvu ar mani notiekošu mind-blowing pieredzi, kas visu sakārto. Nē, šajos gados, pirms nāves es gribu DAUDZ un darot, radot, aktīvi piedaloties. Es tikai iesildos. Es ticu tam, ka es tapšu labāka, nevis kaut kas mistisks no malas mani par tādu padarīs. Tevis teiktais man asociējas ar kristīgu gaidīšanu uz paradīzi. Man neliekas, ka šī dzīve ir mokošs kaujas lauks. (vismaz vairs ne)
Tāpēc man ļoti patīk apziņa, ka es esmu mūžīga, bet šī dzīve laicīga. Šī dzīve nav tik svarīga. Tā ir īsa. Sapnis. Un tad jau sapnī var izpausties pa pilnam. Es trenējos tieši tam - močīt šo sapni uz priekšu, lai ar smaidu varu nomirt. Un sevis pilnveidošana ir vienkāršs treniņš efektīvākai spējai funkcionēt te, šajā vietā, laikā, pasaulē.
Re: stopkrāns.
Es nezinu, ko teikt.
Atkal ir kāds, kuram nav atbildes uz jautājumu, kā salabot visu man nepieciešamajā veidā.
Re: stopkrāns.
Re: stopkrāns.
Būtu noderējusi.
Re: stopkrāns.
Re: stopkrāns.