..apaatija..
Apātija manī mostas...mēs peldam kā nelaimīgie okeānā uz plosta,
gaidam glābiņu, peldam, kamēr ūdens mūsu vārgos plostus posta/
ja paveicas paliek brūces kostas/ tad beidzot cilvēks mostas...nē -tad aiziet postā/
ko šīs domas dos man?/ es naktīs mostos, jo murgoju, jo murga laikā stostos///
domāt globāli nav vērts, nākotnes kauss ir svērts, un kāds no tā jau ir dzēris...pagātnē tas bija mēris/
rīt būs kas trakāks, kas palīdzēs kādam ar lielāku prieku lūkoties savā makā/
piečakarēt otru tagad ir māka, tā viņi saka...nekā...


Es ņemu rokā otu un mālēju sev pasauli otru-nesamākslotu,
skaties, te nav ģenerāļu, kas kara sūtītu savu rotu,
te nav zagļu, kas nogalinātu Tevi par kaklarotu/
kāpēc gan lai mēs kādreiz NEPASAPŅOTU?


/by TMX