Labi, lai nu būtu!

Ir pagātnes daļa par kuru šajā žurnālā neesmu runājusi, it kā atstājusi aiz muguras un aizslēgusi durvis. Vismaz man tā šķiet, ka durvis beidzot ir aizvērtas.

Kāpēc es nerunāju par dēlu? Tāpēc, ka es nevēlos lai viņa tēvs uzzinātu jebko par viņu. Es vienkārši nevēlos atgriezties tajā murgā un viss. Mums pietiek vienam ar otru, auklīti un mūsu pļavām un mežiem. Un viņa tēvs (mans pirmais, mans labais & jaukais) lai paliek tur aiz muguras.

Stāsta, ka skaļi esot jāizsaka sāpe un tad tā kļūstot par pussāpi. Man vēljoprojām sāp tas, ko pateica  mana bērna neesošā (eksistējošā, bet neatzītā) vecmāmiņa divas nedēļas pirms dzemdībām. "Bet tu tomēr labi padomā. Manuprāt, labāk būtu ja tas bērns tiktu atdots adopcijai." Tad nu lūk, pirmos gadus tēvs vēl reizēm pat viņu apciemoja un audzināja, bet tad māmuķītis šamam izkārtoja jaunu dzīvi un viss izbeidzās. I tāpēc man sāp vīriešu attieksme, nespēja izrauties no vecāku pakļautības. Vienkāršojot to visu - sasējos jaunībā ar memmesdēliņu & vīrieti - trauklupatu un tagad esmu laimīga par to, ka esmu viena pati sev un savam dēlam. Jā, man nācās izvākties no Rīgas, lai radītu pozitīvu vidi bērnam, bet tas ir sīkums! Es esmu tik dauzd ieguvusi - man ir dārs, man ir meži, man ir putnu dziesmas & mani saullēkti & saulrieti.

Ir man savi dullumi un trakumi, bet kuram tad tādi nav iekš 21 gada vecuma?  Es vismaz dzīvoju!!! Man mājās ir fantastisks trīsgadnieks - un es esmu vislabākā mamma viņam!