žēlabas
Es te sēžu un domāju par savu jaunību. Ar draugu esmu kopā divus ar pus gadus - nav ne maz, ne daudz. Vakar, kad bijām ciemos viņš, kā vienmēr, bija normāli ieņēmis :) Un kad viņš ir normāli ieņēmis, tad no viņa var dzirdēt daž nedažādas vārsmas. Tad nu vakar panesās temats par attiecībām. Sēžam mēs trīs - viņš, es un kāda meitene. Viņš pārliecies man pāri stāsta tai meitenei, ka nemaz nedomā precēties un bērnus arī viņam nevajagot. Tās esot tikai liekas, nevajadzīgas klapatas. To dzirdot, es gribēju, kaut manis tur nebūtu. Nē, es gribēju, lai tas nav mans draugs,kurš apķēris savu meiteni, stāsta citai, ka nekad neprecēsies. Es jutos tik nožēlojami. Šobrīd es negribu precēties, es pat nezinu, vai viņš ir tas īstais, ar ko es gribētu vispār kādreiz precēties. Tad nu pēc viņa teiktā var saprast, ka es neēsmu tas cilvēks, ar ko viņš grib veidot ģimeni. Īstenībā man pat nevajag, lai viņš saka, ka mani precēs, bet, lai saka, ka vispār kādreiz grib apprecēties un veidot ģimeni. Tas man vajadzīgs drošības apziņai. Citādi kādu rītu, pamodīšos un sapratīšu, ka visu savu jaunību esmu pavadījusi pie viena cilvēka sāniem, kurš ar mani neko kopīgu negrib. Un tad droši vien es sākšu sevi morāli mocīt, ka es taču varēju satikt tik daudz interesantu un man tīkamu vīriešu, nevis savas jaunības dienas pavadīt cepjot, vārot, mazgājot, vācot u.tt.

Nu vajag man to drošības sajūtu! :/