vakars
Es nezinu, kurš bija tas brīdis, kad mūsu draudzības saikne pārtrūka. Šodien par to domājot man ir skumji, jo cilvēks jau tepat ir blakus un katru nedēļu tiekamies. Bet nav. Nav vairs tā visa, kas bija. Skumji, ka mana rakstura dēļ šitā tiek pazaudēti cilvēki. Dažreiz es domāju, kāpec man ir tik labi būt vēzim vientuļniekam? Kāpēc es varu iztikt viena un man nevienu citu nevajag? Protams, ka tiekos ar citiem un bla bla bla, bet enīvei labi ir būt vienai. Uz mani pilnīgi attiecas teiciens - no acīm ārā, no sirds laukā. Kā cilvēku neredzu, nesatieku bieži, tad viss. Lēnām par viņu aizmirstu. Man vajag nepārtrauktus kontaktus ar cilvēkiem, citādi tiešām beigās nomiršu viena ar 7 kaķiem :D Bet ja nopietni, tad mani ļoti uztrauc, kāpēc tā notiek.