Tagad es zinu kādas ir sajūtas, kad apmet kūleni ar riteni. Braucu, braucu un vienā mirklī jūtu, ka nebūs labi - pieliku roku priekšā, lai neatsistu galvu un nenoskrāpētu seju. Kā man tā roka tagad sāp. SĀP. Salocīt varu, gan jau nebūs lauzta.

Labi, ka aiz manis uzreiz nebrauca kāda mašīna, citādi es nezinu, kas tur no manis būtu palicis pāri.

Pirms manis aizbrauca kāds motociklists. Kamēr es sēdēju ceļmalā un vaimanāju, viņš atbrauca atpakaļ un apjautājās kā es jūtos. Esot izskatījies, ka es uz galvas kritusi. Saku, nē - roku pieliku priekšā. Labāk lauzta roka, nekā sasista galva. Viņam netālu esot māšīna - piedāvājās mani un riteni nogādāt mājās. Centos atrunāt, ka gan jau būs labi, bet viņš bija uzstājīgs - kur tad es tāda braukšot. Pareizi ir - man vēl kādas 10min būtu jāminas. Šajā stāvoklī vismaz pus h. Pieveda pie pašām durvīm. Nezināju kā beigt pateikties. Paldies tev!!!

Man nav ne jausmas, kāpēc sanāca apmest to kūleni. Nekad negribu ko tādu atkārtot :/

Tas kritiena mirklis, kad saproti, ka tūlīt būs cauri, ir pagalam īss. Labi, ka paspēju roku pielikt priekšā.

Sāpīgi.