Māliņas un Kalna instatlācija Pacieties iekš Arsenāla manai sirdij tā vienā dienā nemaz nav aptverama.

atmiņas, domas, atziņas - kā tāds liels vilnis palēninātā filmā. iekšā ierauj ātris, bet vajadzīgs brīdis laika, lai attaptos, sapratsu un, izkļūstot ārā, paskatītos no malas.

būs jāpagaida, jāpadomā, jāpaciešas, lai aptvertu vismaz to savu, mazo, daļiņu.

 šodien lietas gribās skatīties no laika distances. varbūt tāpēc, ka nevar izdzīvot visu tā uzreiz. cik tad daudz sāpju viens cilvēks (ne es) var [uz/pa]ņemt vienā reizē? un cik daudz prieka? tā vien šķiet, ka mana sirds tāda krietni limitēta.