Sviesta Ciba |

alexandra (

alexandra) rakstīja,
@ 2012-03-02 00:15:00

Māliņas un Kalna instatlācija Pacieties iekš Arsenāla manai sirdij tā vienā dienā nemaz nav aptverama.

atmiņas, domas, atziņas - kā tāds liels vilnis palēninātā filmā. iekšā ierauj ātris, bet vajadzīgs brīdis laika, lai attaptos, sapratsu un, izkļūstot ārā, paskatītos no malas.

būs jāpagaida, jāpadomā, jāpaciešas, lai aptvertu vismaz to savu, mazo, daļiņu.

šodien lietas gribās skatīties no laika distances. varbūt tāpēc, ka nevar izdzīvot visu tā uzreiz. cik tad daudz sāpju viens cilvēks (ne es) var [uz/pa]ņemt vienā reizē? un cik daudz prieka? tā vien šķiet, ka mana sirds tāda krietni limitēta.

(Ierakstīt jaunu komentāru)

(Anonīms)
2012-03-02 09:24 (saite)

Nedomāju, ka sirds tev limitēta... varbūt vienkārši vēl neizpētīta.
un laikam jau sāpes un prieks tiešām ir jāskatās ar laika distanci un pateicību, ka viss ir bijis tieši tā un ne citādi, jo tas mūs ir aizvedis pie jaunām vietām, jauniem notikumiem un jauniem cilvēkiem. un tas ceļš, kādā esam līdz tam nonākuši, mums palīdz to novērtēt, vairs nekļūdīties un izaugt. redz, sanāca mana pozitīvisma filosofija :) [i.]

(Atbildēt uz šo) (Diskusija)

	alexandra 2012-03-03 13:45 (saite)
	tajā visā tieši pozitīvās filozofijas klātbūtne šķiet tik dīvaina. no kurienes tā nāk un kāpēc? tomēr mani tā ļoti priecē! :) (Atbildēt uz šo) (Iepriekšējais) (Diskusija)

	(Anonīms) 2012-03-03 23:21 (saite)
	tā sanāk tāda mirklīga, smagi izcīnāma, brīžiem pat ļoti apšaubāma, bet reizēm izdodas. pat pie permanentas sāpju sliekšņa pārsniegšanas. [i.] (Atbildēt uz šo) (Iepriekšējais)

Navigate: