tiešām nespēju iedomāties. `auss` man noteikti būtu svarīgāka.
no tādām daudz maz reālām un tuvāk esošām lietām/cilvēkiesm nezinu.

ļoti negribētu būt valsts prezidents. bet arī tad es padomātu, ka varbūt pamēģināt, ja man draudētu `ausi` nogriezt.

pagaidām šķiet, ka tomēr nekā tāda nopietna nav.

(Reply to this) (Parent) (Thread)

auss tev ir svarīgāka par savu patību?

(Reply to this) (Parent) (Thread)

kāda tur vairs patība, ja tu esi cits? nevar nokļūt otra vietā, ja vien tu neesi tas otrs. tieši tāpēc nav divu vienādu gadījumu/cilvēku/situāciju.

(Reply to this) (Parent) (Thread)

nē, nu tieši tā, ja tu piekrīti būt cits, tas ir līdzvērtīgi pašnāvībai. tāpēc mani izbrīna tava atbilde.

lai gan sākotnēji es automātiski pieņēmu, ka cilvēkam viņa patība ir ārkārtīgi svarīga un būtiska, un... ai, nu labi, tas nav tik svarīgi un nopietni. vienkārši es iedomājos, par kuru cilvēku es nekad negribētu kļūt, un tad iedomājos pajautāt, kā ir citiem.

(Reply to this) (Parent) (Thread)

ja ietu cita vietā, tad gluži vienkārši tā būtu cita es. ne šeit, bet tur. un ja to vispār būtu iespējams izdarīt, tad droši vien pēc tam atkal varētu mainīties. tad pieķeršanās zaudē nozīmi. [pieķeršanās kaut kam jebkam vispār nav nekas derīgs un pozitīvs. domāta tā slimīgi stingrā privātīpašnieciskā pieķeršanās, nevis kādas lietas nozīmība.] turklāt nomainoties droši vien nemaz nevarētu atcerēties par iepriekšējo es. gluži kā karma izklausās, hahh.

bet vispār es īsti neizprotu to vārdu patība. tāds pilnīgi dīvains. ja tas ir tas, ko es iedomājos, tad ar to ir tāpat kā ar dzīvi - nav svarīgi vai tu viņu nomaini, aizmet, izsvied vai paturi, svarīgi ko un kā ar to iesāc/dari/izdari, kā izmanto to laiku, kamēr tā ir pie tevis.

haha, ne cik sakarīgi uzrakstījās.

jā, un vēl - ja piedraud nogriezt `ausi`, tad ja arī izvēlies variantu, kad nenogriež par pašnāvību to vairs īsti nevar nosaukt.

(Reply to this) (Parent) (Thread)

1.ar apgalvojumiem par pieķeršanos tavā vietā nebūtu tik pārsteidzīga. nevajag aizmirst par dažādu emocionālo, intelektuālo un eksistenciālo stāvokļu funkcionālo nozīmi pat tad, ja virsvērtību mēs devalvējam.

un novilkt robežu starp slimīgi privātīpašniecisku un veselīgi nozīmīgu ir ārkārtīgi sarežģīti, jo kurš gan būs tas, kas noteiks, kas ir "norma"?

2."nomainoties droši vien neatcerētos savu iepriekšējo es" - izdarot pašnāvību (ja vien mēs neticam pēcnāves dzīvei un dvēselēm, kas atceras savu dzīvi utt), mēs arī nonākam tādā stāvoklī, kad neatceramies savu iepriekšējo es.

3. patība ir niansētāks apzīmējums identitātei. identitāte nav labs apzīmējums tāpēc, ka tas paredz noteiktu sastingumu, nemainību, kā Kūlis saka - idents pats sev ir tikai līķis. turklāt jēdziens "identitāte" iekļauj sevī referenci uz kaut ko citu, piemēram, es identificiējos ar latvieti, mana nacionālā identitāte. lai gan nē, nav tik vienkārši, tāpat ar vārdu "patība" aizvieto "subjekts" un "subjektivitāte" kā arī "dvēsele".

ai, labi, tas viss ir kaut kādas muļķības, neklausies, aizmirsti.

(Reply to this) (Parent) (Thread)

1. savā dzīvē es pati. pēdējo reizi, kad biju slimīgi pieķērusies, es to apzinājos, zināju, ka tas ir pilnīgs idiotisms, centos mazināt un centos no tā mācīties-tikt vaļā. nevaru apgalvot, ka izdevās pilnīgi. bet vismaz sapratu.

nu jā, no filozofiskiem jēdzieniem es ņibumbum. visu iztveru caur sajūtām. :))

(Reply to this) (Parent)

Vispār interesanta tēma.

Atzīmēšu tikai dažas lietas.
1. Ja tu piedāvā cilvēkam izvēli būt par citu (tīri teorētiski), viņš, protams, pieņem, ka viņš būs viņš pats, tikai cita apstākļos (un, iespējams, ar cita izskatu, zināšanām utt.), t.i., ka savu identitāti vai patību viņš saglabās, jo citādi jautājums pilnīgi mainās: "vai jūs labāk gribētu, lai jums nogriež ausi, vai arī vairs neeksistēt?" Ja tu neesi cita vietā ar savu identitāti/patību, tad tu vispār neesi "cita vietā", viņš ir tikai viņš pats, kam ar tevi nav nekāda sakara, jautājums ir tikai par tevis paša eksistēšanu vai neeksistēšanu.

2. "Identitāte" un "patība" nav jēdzieni, kas tiek šķirti objektīvu iemeslu dēļ. Man, piemēram, šķiet, ka tie ir visai neskaidri jēdzieni, ko var lietot ar vienādu nozīmi, ja nu vienīgi: "patība" varētu būt arī neapzināta, savukārt "identitāte" šķiet saistīta ar sevis apzināšanos (tāda kā apzināta patība), bet arī šis šķīrums varbūt ir tikai man un tikai tagad.

3. Iesaku apskatīt šo te. Nekas briesmīgi lielisks, bet pārdomas rosinoši.

(Reply to this) (Parent) (Thread)

1. nevar būt cita vietā un saglabāt savu patību, cilvēks nesaglabā savu patību arī dabiski - mainoties dzīves laikā, mainoties apstākļiem, videi, diskursiem, bla, bla, bla, nemaz nerunājot par to, ka viņš pēkšņi nonāk cita cilvēka vietā. runa nav par "un tagad iedomājies, ko tu darītu viņa vietā" ar to domājot, ko tu darītu, ja tu atrastos līdzīgā, izolētā situācijā.

2. muļķības, ko nozīmē "objektīvu iemeslu dēļ"? šie ir dažādu un vairāk vai mazāk konfliktējošu tradīciju jēdzieniskais aparāts, un tas, kas tiek apzīmēts ar identitāti nav tas pats, kas tiek apzīmēt ar patību.

(Reply to this) (Parent)

p.s. man reāli besī tāda tipa "filozofēšana", nevis "tava tipa", bet drīzāk tas, ka es gribot negribot tajā iesaitos, ļoti priecātos, ja būtu iespējams šo sarunu neturpināt.

(Reply to this) (Parent) (Thread)

Tiešām negaidīta attieksme, bet lai nu tā būtu.

(Reply to this) (Parent)

forši, ka iedomājies.

(Reply to this) (Parent)

vispār - jā. man ļoti baida/nepatīk sāpes. jebkāda veida.

(Reply to this) (Parent)