1.ar apgalvojumiem par pieķeršanos tavā vietā nebūtu tik pārsteidzīga. nevajag aizmirst par dažādu emocionālo, intelektuālo un eksistenciālo stāvokļu funkcionālo nozīmi pat tad, ja virsvērtību mēs devalvējam.

un novilkt robežu starp slimīgi privātīpašniecisku un veselīgi nozīmīgu ir ārkārtīgi sarežģīti, jo kurš gan būs tas, kas noteiks, kas ir "norma"?

2."nomainoties droši vien neatcerētos savu iepriekšējo es" - izdarot pašnāvību (ja vien mēs neticam pēcnāves dzīvei un dvēselēm, kas atceras savu dzīvi utt), mēs arī nonākam tādā stāvoklī, kad neatceramies savu iepriekšējo es.

3. patība ir niansētāks apzīmējums identitātei. identitāte nav labs apzīmējums tāpēc, ka tas paredz noteiktu sastingumu, nemainību, kā Kūlis saka - idents pats sev ir tikai līķis. turklāt jēdziens "identitāte" iekļauj sevī referenci uz kaut ko citu, piemēram, es identificiējos ar latvieti, mana nacionālā identitāte. lai gan nē, nav tik vienkārši, tāpat ar vārdu "patība" aizvieto "subjekts" un "subjektivitāte" kā arī "dvēsele".

ai, labi, tas viss ir kaut kādas muļķības, neklausies, aizmirsti.

(Reply to this) (Parent) (Thread)

1. savā dzīvē es pati. pēdējo reizi, kad biju slimīgi pieķērusies, es to apzinājos, zināju, ka tas ir pilnīgs idiotisms, centos mazināt un centos no tā mācīties-tikt vaļā. nevaru apgalvot, ka izdevās pilnīgi. bet vismaz sapratu.

nu jā, no filozofiskiem jēdzieniem es ņibumbum. visu iztveru caur sajūtām. :))

(Reply to this) (Parent)

Vispār interesanta tēma.

Atzīmēšu tikai dažas lietas.
1. Ja tu piedāvā cilvēkam izvēli būt par citu (tīri teorētiski), viņš, protams, pieņem, ka viņš būs viņš pats, tikai cita apstākļos (un, iespējams, ar cita izskatu, zināšanām utt.), t.i., ka savu identitāti vai patību viņš saglabās, jo citādi jautājums pilnīgi mainās: "vai jūs labāk gribētu, lai jums nogriež ausi, vai arī vairs neeksistēt?" Ja tu neesi cita vietā ar savu identitāti/patību, tad tu vispār neesi "cita vietā", viņš ir tikai viņš pats, kam ar tevi nav nekāda sakara, jautājums ir tikai par tevis paša eksistēšanu vai neeksistēšanu.

2. "Identitāte" un "patība" nav jēdzieni, kas tiek šķirti objektīvu iemeslu dēļ. Man, piemēram, šķiet, ka tie ir visai neskaidri jēdzieni, ko var lietot ar vienādu nozīmi, ja nu vienīgi: "patība" varētu būt arī neapzināta, savukārt "identitāte" šķiet saistīta ar sevis apzināšanos (tāda kā apzināta patība), bet arī šis šķīrums varbūt ir tikai man un tikai tagad.

3. Iesaku apskatīt šo te. Nekas briesmīgi lielisks, bet pārdomas rosinoši.

(Reply to this) (Parent) (Thread)

1. nevar būt cita vietā un saglabāt savu patību, cilvēks nesaglabā savu patību arī dabiski - mainoties dzīves laikā, mainoties apstākļiem, videi, diskursiem, bla, bla, bla, nemaz nerunājot par to, ka viņš pēkšņi nonāk cita cilvēka vietā. runa nav par "un tagad iedomājies, ko tu darītu viņa vietā" ar to domājot, ko tu darītu, ja tu atrastos līdzīgā, izolētā situācijā.

2. muļķības, ko nozīmē "objektīvu iemeslu dēļ"? šie ir dažādu un vairāk vai mazāk konfliktējošu tradīciju jēdzieniskais aparāts, un tas, kas tiek apzīmēts ar identitāti nav tas pats, kas tiek apzīmēt ar patību.

(Reply to this) (Parent)

p.s. man reāli besī tāda tipa "filozofēšana", nevis "tava tipa", bet drīzāk tas, ka es gribot negribot tajā iesaitos, ļoti priecātos, ja būtu iespējams šo sarunu neturpināt.

(Reply to this) (Parent) (Thread)

Tiešām negaidīta attieksme, bet lai nu tā būtu.

(Reply to this) (Parent)