aleja:

1.ar apgalvojumiem par pieķeršanos tavā vietā nebūtu tik pārsteidzīga. nevajag aizmirst par dažādu emocionālo, intelektuālo un eksistenciālo stāvokļu funkcionālo nozīmi pat tad, ja virsvērtību mēs devalvējam.

un novilkt robežu starp slimīgi privātīpašniecisku un veselīgi nozīmīgu ir ārkārtīgi sarežģīti, jo kurš gan būs tas, kas noteiks, kas ir "norma"?

2."nomainoties droši vien neatcerētos savu iepriekšējo es" - izdarot pašnāvību (ja vien mēs neticam pēcnāves dzīvei un dvēselēm, kas atceras savu dzīvi utt), mēs arī nonākam tādā stāvoklī, kad neatceramies savu iepriekšējo es.

3. patība ir niansētāks apzīmējums identitātei. identitāte nav labs apzīmējums tāpēc, ka tas paredz noteiktu sastingumu, nemainību, kā Kūlis saka - idents pats sev ir tikai līķis. turklāt jēdziens "identitāte" iekļauj sevī referenci uz kaut ko citu, piemēram, es identificiējos ar latvieti, mana nacionālā identitāte. lai gan nē, nav tik vienkārši, tāpat ar vārdu "patība" aizvieto "subjekts" un "subjektivitāte" kā arī "dvēsele".

ai, labi, tas viss ir kaut kādas muļķības, neklausies, aizmirsti.