Vispār interesanta tēma.

Atzīmēšu tikai dažas lietas.
1. Ja tu piedāvā cilvēkam izvēli būt par citu (tīri teorētiski), viņš, protams, pieņem, ka viņš būs viņš pats, tikai cita apstākļos (un, iespējams, ar cita izskatu, zināšanām utt.), t.i., ka savu identitāti vai patību viņš saglabās, jo citādi jautājums pilnīgi mainās: "vai jūs labāk gribētu, lai jums nogriež ausi, vai arī vairs neeksistēt?" Ja tu neesi cita vietā ar savu identitāti/patību, tad tu vispār neesi "cita vietā", viņš ir tikai viņš pats, kam ar tevi nav nekāda sakara, jautājums ir tikai par tevis paša eksistēšanu vai neeksistēšanu.

2. "Identitāte" un "patība" nav jēdzieni, kas tiek šķirti objektīvu iemeslu dēļ. Man, piemēram, šķiet, ka tie ir visai neskaidri jēdzieni, ko var lietot ar vienādu nozīmi, ja nu vienīgi: "patība" varētu būt arī neapzināta, savukārt "identitāte" šķiet saistīta ar sevis apzināšanos (tāda kā apzināta patība), bet arī šis šķīrums varbūt ir tikai man un tikai tagad.

3. Iesaku apskatīt šo te. Nekas briesmīgi lielisks, bet pārdomas rosinoši.

(Reply to this) (Parent) (Thread)

1. nevar būt cita vietā un saglabāt savu patību, cilvēks nesaglabā savu patību arī dabiski - mainoties dzīves laikā, mainoties apstākļiem, videi, diskursiem, bla, bla, bla, nemaz nerunājot par to, ka viņš pēkšņi nonāk cita cilvēka vietā. runa nav par "un tagad iedomājies, ko tu darītu viņa vietā" ar to domājot, ko tu darītu, ja tu atrastos līdzīgā, izolētā situācijā.

2. muļķības, ko nozīmē "objektīvu iemeslu dēļ"? šie ir dažādu un vairāk vai mazāk konfliktējošu tradīciju jēdzieniskais aparāts, un tas, kas tiek apzīmēts ar identitāti nav tas pats, kas tiek apzīmēt ar patību.

(Reply to this) (Parent)

p.s. man reāli besī tāda tipa "filozofēšana", nevis "tava tipa", bet drīzāk tas, ka es gribot negribot tajā iesaitos, ļoti priecātos, ja būtu iespējams šo sarunu neturpināt.

(Reply to this) (Parent) (Thread)

Tiešām negaidīta attieksme, bet lai nu tā būtu.

(Reply to this) (Parent)