Fragments no grāmatas “Stāsts par zēnu, kam bija pašam savs Mazliet Pietrūka”
nu ja turpinot lasīt:

Mīksts ceļš, mazliet iegrimst kājas. Mazs cilvēciņš skrien un lēkā augšup lejup pa kreisi pa labi. Aizķeras kāja stiegrainā bedrē, viņš paklūp, atkal ceļas. Cilvēciņš uzkāpj virsotnē, priecīgs palēkā un laižas lejā pa slidkalniņu. Rāpjas augšup. Ticis līdz pirmajam līmenim, aizskrien līdz vietai, kur aug zālīte. Staigā, brīdi noguļas, lūkojas debesīs. Atkal ceļas, atkal dodas. Šoreiz pa bīstami stāvo ceļu pieglaudies kalnam. Garām bedrei, kurā iepriekš aizķērās kāja. Pie pauguriem, kuru galos rotājas rituāla akmens, kas, cilvēciņam pieskaroties, top sarkanāks un palielinās līdz pat celim.
“Cik skaista un dīvaina ir māte daba,” nodomā cilvēciņš. “Cik skaista un dīvaina ir mana meitene,” nodomā zēns, pirkstu galiem turpinot spēlēties.