Manas pirmās atmiņas, ko atceros - ka kaimiņu puika ved mani vizināties dzeltenajos ratos, ir ļoti agrs pavasaris, ceļš ir grambains un malās vēl kaut kur ir sniegs. Viņš nevis iet, stumjot manus ratus, bet skrien. Un tad vienā brīdī viņš saka - tā, tagad brauksim atpakaļ. Bet es gribu braukt vēl uz priekšu, bet nemāku vēl viņam to pateikt, tāpēc mēs braucam atpakaļ. Bet, kad mamma mani ceļ laukā no ratiem, tad gan es sāku protestējot raudāt. Bet cik man toreiz gadu bija - nudien nezinu - tajos parastajos padomjlaiku kulbas ratos ietilpu.
Saka, ka pašās pirmajās bērnības atmiņās esot iekodēta informācija par to, kas cilvēkam šajā dzīvē jādara. Par sevi es to saprotu tā -jāiemācās pateikt, ko es tiešām gribu, nevis jāļaujas citu ietekmei.