un, runājot par to, ka gadi skrien kā stirnas, pēc mēneša jau būs ziemassvētki. pēdējā laikā man topā ir salīdzināt šī gada notikumus ar pagājušā gada notikumiem, un arī šoreiz man tas ir jāpiemin. pagājušajā gadā pirmo gadu man vairs nebija štucera, kuru vest ziemassvētkos uz vecāku mājām, tāpēc es aizvedu sandru. kaut arī iepriekšējā vakarā bijām krietni iedzērušas vīnu, un otrā rītā savas dzīves atspulgu redzējām netīrā, žļurgainā sniegā, vakars izvērtās ļoti jauks. sandra man novēlēja nākamajā gadā štuceri, kas mani bildinās pie ziemassvētku eglītes. es viņai novēlēju vienkārši štuceri, jo sandra vismaz toreiz nekad negribēja precēties. ziemassvētku laimītēs izlēju putna ligzdu, par ko ļoti priecājās mans tēvs, jo jau pēdējos desmit gadus no mana brāļa dīc mazbērnus, un tagad ir pienācis laiks, kad to var pieprasīt arī man. tas jau ir nolemts, ka pēc mēneša mēs ar romānu brauksim pie maniem vecākiem svinēt ziemassvētkus, tātad novelējuma viena daļa ir piepildījusies - štuceris ziemassvētkos ir!