sakarā ar slimošanu, vairāk kā nedēļu neesmu izgājusi sabiedrībā nekur tālāk par ģimeni, un sajūta, ka planēta vienā mierā griežas arī bez manis, nav nemaz tik biedējoša. biedējoši ir tas, ka man tas nešķiet biedējoši. es neesmu padarījusi absolūti neko derīgu, piemēram, sakārtojusi māju vai mācījusies iekavēto. pārsvarā es skatos filmas un seriālus, retāk lasu grāmatu. pirms gada, kad cietu no lomkām pēc attiecībām, kuras pēc pieciem gadiem biju tik tikko saņēmusies izbeigt, juris man teica, lai nekādā gadījumā neskatos filmas, jo tās kropļo laiku. īsti nezinu, ko viņš tieši ar to domāja, bet es esmu pamanījusi, ka filmas zog laiku. vēl kāda laiku laupoša nodarbe ir skatīšanās pa logu. pārsvarā es to daru no guļus pozīcijas, tāpēc šādā lenķī redzu tikai koku galotnes. pa šo nedēļu koki ir pamatīgi nodzeltējuši. šogad, tāpat kā pagājušajā gadā, es būšu palaidusi garām to laiku, kurā visi valsts iedzīvotāji kā ķerti metas uz siguldu. no pagājušā gada es vispār atceros tikai atvasaru, un tad uzreiz slapjdranķi. jāsaka gan, ka pa vidu tam visam bija ļoti daudz alkohola. toreiz bija ļoti bail kaut ko palaist garām, tāpēc es skrēju visur, lai neizkristu no kaut kādas pašas izdomātas aprites, bet tagad man pa lielam ir pofig. es dzīvoju kopā ar puisi, kuru pirms gada stalkoju, un man nav zīda gultasveļas, jo es par to naudu labprātāk nopērku vīnu.