šodien bija diezgan pamatīga pavasara izjūta, un ne jau tāpēc, ka gaisā virmotu kaut kādas banālas pavasara smaržas, kuras ieelpojot, ir pilnīgi skaidrs, ka tūlīt beigsies ziema, bet tāpēc, ka bija skaidras, zilas debesis. pēdējo mēnešu laikā zilas debesis esmu redzējusi četras reizes. divās no tām es biju paģiraina, tādēļ novērtēju to vien guļot gultā, slinki veroties pa logu, un pie sevis klusi soloties, ka es nekad, nekad vairāk nelietošu alkoholu. vēl vienā reizē man bija pamatīgas hormonu svārstības no medikamentiem, tāpēc, kaut arī mana saprāta balss vēlējās priecāties par to, ka ārā ir brīnišķāāā dienāā (gvido lingas balsī), tomēr satrauktie hormoni lika man histēriski izsvaidīt visas tikko sakārtotās drēbes vairāku metru radiusā ap sevi, nespējot izvēlēties, ko lai uzvelk divdesmit minūšu garai pastaigai, līdztekus ļaujot manam draugam kačāt pacietības skilu. šodien man nebija ne paģiru, ne hormonu vēju, tāpēc garastāvoklis, kura izmaiņas pastāv diezgan tiešā korelācijā ar laikapstākļiem, bija patiešām labs.