pēdējā laikā jebkāda smiešanās ir gandrīz vai caur asarām, jo ironizēts tiek par visām tām lietām, kas man naktīs neļauj mierīgi aizmigt, un no rīta liek izjust tās pašas kirkegoriskās sajūtas par dzīves tukšumu, ko visuzskatāmāk simbolizē tukšie un garlaicīgie griesti virs manas gultas, kas arī parasti ir pirmais, ko no rīta ieraugu. es jau esmu pieradusi uz jautājumu 'kā tev iet?' atbildēt ar 'neiet', un nejust nekādus sirdsazpiņas pārmetumus par to, ka otram tagad jājūtas neērti, jo kāpēc tad vispār uzdot jautājumu par otra pašsajūtām, ja tās nemaz neinteresē. tāpēc šobrīd mani labākie draugi ir visi tie, kas nejautā, kā man iet, bet vienkārši padod glāzi. tādi, kuri jautātu, un patiešām interesētos, protams, ir mīts.