. ([info]aktrise) rakstīja,
@ 2009-10-20 02:11:00

Previous Entry  Add to memories!  Tell a Friend!  Next Entry
es laikam nekad nevarētu dzīvot viena pati, jo man ir svarīgi zināt, ka vismaz aiz sienas atrodas vēl kāds, un es varu jebkurā mirklī tur pieklauvēt, un aiziet parunāties. es pat nezinu, no kurienes man ir tās milzīgās bailes palikt vienai, bet šobrīd es patiešām esmu laimīga, ka šeit pa vakariem mēs runājam par visādām muļķībām, identiskajiem dvīņiem, arfas spēlēšanām, diētām un ziemassvētku vakariņu plāniem, ka sandra nāk pie manis pirms gulētiešanas atskaitīt dzejoli itāļu valodā, ka edgars atved no vecāku mājām ābolus un rūpējas, lai mēs ar sandru nenomirtu bada nāvē, ka sabīne ar mani smejas par iepazīšanās sludinājumiem, jo mēs jau nemaz neesam nekādi dvēseļu draugi, bet ir tā ļoti silti. lai dzīvo komunālie dzīvokļi.


(Ierakstīt jaunu komentāru)


[info]bluepill
2009-10-21 13:20 (saite)
iesaku pamēģināt vienistabas dzīvokļu daudzdzīvokļu māju, palīdz sajusties ne vien vienam, bet tu vari izbaudīt kā kāds malējas aiz sienas, tanti, kas baro kaķus un visādas citas ļoti īpašas baudas...

(Atbildēt uz šo)


[info]bluepill
2009-10-21 13:24 (saite)
bet, ja nopietni - ļoti zināma sajūta. bet manuprāt, tas ir zināms ieradums - manuprāt, pirms gada vai vairāk rakstīju kaut kur par šo un tā cilmi. zini, kas mani tajā visā fascinē visvairāk? tas - ka pat tad, kad tas pāriet, tas nepāriet - tas izmaina patību, bet ne uz slikto pusi, ne arī labo. mainās saskarsmes formas un cita cilvēka, un vispār cita sajūta un izjūta.

(Atbildēt uz šo)


[info]sequel
2009-10-21 23:35 (saite)
Es varētu likt roku uz sirds un piekristi, tikai jau trešo vakaru esmu pilnīgi pamesta!

(Atbildēt uz šo)


Neesi iežurnalējies. Iežurnalēties?