vakar, nejaušas kļūdas rezultātā, nonācu šotu bārā, kurā atcerējos visas pamatskolas laiku skaņas un noskaņas, kad ieplānota ballīte likās satraucošs notikums, kuru gaidīju vismaz nedēļu iepriekš, katru vakaru sapņojot, kā tas viss izvērtīsies, kad mēs iedzersim martini ar spraitu vai olu liķieri 'šarlote', vai kaut ko vēl tik pat lipīgu un saldu. pucēšanās uz ballīti ilga vairākas stundas, protams, kopā ar draudzenēm, kasot matus ar laku vai gofrējot ar karsto pannu, smaržinoties ar dezodorantu 'spice girls', nozogot mammas rotas un pārkrāsojoties ar spīdīgām acu ēnām. vakar tur bija ļoti daudz manu pamatskolas laiku līdzinieku, viņi visi skaļi dziedāja 'bye, bye, miss american pie', un uz brīdi es sajutos kā banālā mūziklā par tīņu saldo dzīvi.
šodien otrās dienas sindroms - staigāju ar domu, ka dzīve ir kā atrašanās uz klaja lauka negaisā.