lets call spade the spade
pietika tikai ar 1 mirkli, 2-3 sec ilgu, lai viņš bez minstināšanās dotos jaukā darba kolektīva sabiedrībā, pametot telpā, laikā un dzīvē pazudušo gt, meklējot čuvaku, ar kuru atbraucām. pirms 4 min viņš ierosināja misiju - atrodam hirinu! labi, sacīts - darīts. Misija ilga 40 sekundes. kad viņš kā noklīdis bizonis peivienojās savam pulkam. darbabiedri - cilvēki no kuriem cik nu spēdams izvaiījās un nekādās attiecībās ne ar vienu tā locekli negribēja ielaisties. jo slikta pieredze, redz. nesanāca.
dažkārt cilvēkus vada jocīga vēlme, kas stiprāka par jebko! šajā gadījumā tā bija...HE knows.
tagad viņš man mēģina pielīst un askaidrot savu rīcību, norakstot tu uz prāta aptumšošanos un sentamentāli cilvēcīgu žēluma pret daiļo dzimumu: "kā viņi jutīsies, ja es pateikšu nē. nē es to nevaru. i have to... etc."
iespējams viņš to norakstīs uz rauga rēķinu, kurš apēdot labību izkārnī spirtu. un pateicoties tam, viņam sajukusi vērtību sistēma un pakļaujoties tai viņš rīkojies.
msn vienalga. fact paliek fact
nesaku, ka mans variants bija pareizāks, bet izdalot prioritātes, es savāi aplidotājai teicu: "liec mani mierā. ei dirst, kuce." kaut kā tamlīdzīgi. viņa man vairs netuvojās.

lūk tā, noklausījos ufo uzstāšanos, sapratu, ka dažiem ir svarīgākas lietas darāmas, nedomājot uzzināt kā iet draugam, vai vēl nedomā doties mājās, kur paliks etc. agr teiktu: "kāpēc gan viņam tas būtu jādara, pats viņš ir liels cilvēks un māk par sevi parūpēties. neesmu viņam nekāda mamma".
devos mājās. lai viņam orgasmu pilna nakts. esmu labs.

o, tiko dzirdēju teicienu no shallow grave, kuru domās teica čuvaks, kurš jau gulēja draugu nogalināts morgā: "o, yes, i believe in friends..."