kamēr ēdu savu, ne īpaši veģetāro, šķiņķa maizi, bakstu ar peli bullšita lentē un skatos ierakstus ar atpakaļejošiem datumiem. pēc cibas atgriešanās pie dzīvības, f5 spaidītāji jau bija savālējuši savas sirdsāpēs iekš pajautā un tā vienkārši. nu kā tad, sc ziņās watt ieraksts, tā un tā, knariņi, klasteris uzgājis gaisā, inbox viktoram trešās pakāpes apdegumi, cietajam skazis nafig, no panic, visu laboju, viktors vēl dzīvs operē ar braila klaviatūru. un kas par komentāriem... (liriska atkāpe, paklausamies salkanu melodiju, jūtams, ka tuvojas stāsta sasprindzinājums) sviesta ciba dažiem ir kā mans piemājas veikaliņš. tik mīļš un tuvs, i šnabīti pēc 22:oo var dabūt, ja acis pareizajā krāsa, i ieteiks, ka šitādu boržomi labāk nepērc, bet ej uz aptieku pēc riktīgā, i pareizo gaļiņu izvilks no aizspogulijas. nu saules, ne pārdevējas. personificētā attieksme ir atslēgvārds. es gan pārdevējai nevarētu ar asarām acīs nošņukstēt: "paldies, ka tu man esi!" bet fadu var. mazais austriņš trīcoši atdot wattam mazliet pasūkāto lollipopu par viņa attieksmi, tāpat kā piemājas veikaliņā tu nepaņem pēdējos divus saņus. nu tak par attieksmi. ld ieliek savu priecīgāko avatāru un spiedz sajūsmā par to, ka klab.lv varēja lasīt notikumu gaitu kā watts sapinies parastajos un crosslinked tīkla vados. kāds nafig rimi, piemājas veikals ar visām pārdevējām ir spēks!