bis
tā nu ir sanācis, ka man ir labāka izglītība nekā manam bērnības draugam no laukiem. viņam ir sešas klases, viņa tēvam četras. viņš strādā juglas statoilā un galvenajās viņa interesēs varētu atrast apmēram tādas lietas: nauda, tjūningots bembis. bet ne jau par to ir stāsts. stāsts ir par cilvēkiem, kuri dzīvo vismaz 21. gadsimtā. ar to izglītību es gribēju teikt, ka man ir dota spēja domāt, ko es arī reizēm daru, proti, šodien viens no fabrikantiem izteica vispārzināmu patiesību: "mēs novērtējam to, kas tas bija, tikai tad, kad tas mums ir zudis!" [tagad esmu nosists no domas, jo ievēlās gt, y un mēs aizbraucām pie jerrym pīpēt ūdenspīpi] ko nu es tur gribēju stāstīt. ak par tā novērtēšanu, kas tev ir dots. viens no dzīves mērķiem (mērķīšiem) vienmēr man ir bijis nostāties uz savām kājām un pārgriezt nabassaiti ar vecākiem, lai es viņiem varētu atvieglot dzīvi, neprasot piecus latus ēdienam un vispār nedzīvot viņiem uz kakla. tipa to esmu veiksmīgi izdarījis jau cik tur gadu vecumā. loģiski ir tikai tas, ka mazāk laika atliek aizbraukt pie viņiem ciemos un iedzert ar fāterīti viskiju un pastāstīt, ka tiešām man vēl nav bērni un nopietni nodomi par ģimenes veidošanu. un tad mammai piemetās kaite un viņa nonāca slimnīcā. tak es katru otro dienu pie viņas braucu, stundām runāju par lietām, kurām nebiju runājis kopš bērnības un vienkārši jauki pavadīju laiku, gan man bija prieks, gan viņai mirdzums acīs... nu ziniet tas, kurš pareizais mirdzums. tagad es neesmu bijis pie viņiem ciemos jau ahhh, cik ilgu laiku, bet tas tāpēc, ka mamma ir vesela un nav bailes viņu zaudēt. tieši tapēc neesi dirsa - piezvani vecākiem arī bez iemesla. jo mēs novērtējam to, kas tas bija, tikai tad, kad tas mums ir zudis! ja tev ir smadzenes un kaut cik nelineāra domāšana, tu sapratīsi, ka šis posts nav tikai par maniem vecākiem. savas spītības dēļ 21. gadsimta cilvēks var padirst tik daudz, ka ne ar kādām 12 stundām labi apmaksātā darbā atpakaļ to neatpirksi. par tiem pašiem vecākiem runājot, bija man viens labs paziņa, kura vecāki izšķīrās un neveiksmīgā vecāku ģimenes dzīve nāca par viņu un viņa brāli. viens no viņiem vēl šodien nevar ciest savu māti, savukārt otrs, pēc kādu 2-3 gadu nekopdzīves ar mamu, tomēr pārkāpa savai spītībai un, piemiedzot acis uz lietām par ko kādreiz šķīvis tika triekts mūzikas centrā, sadzīvo ar savu māti tā, ka daži no mums viņu apskaustu. otrs brālis dzīvo ģimenes dzīvi, principiāli atriebjas mātei par zilumiem uz muguras, kas iesisti ar krāsns kruķi bērnībā. ja tas ir pareizi, tad novēlu viņam darīt visu iespējamo un savus bērnus audzināt vismaz pēc spoka grāmatas principiem. par ko bija šis ieraksts? ak pareizi - mēs novērtējam to, kas tas bija, tikai tad, kad tas mums ir zudis, un tas nav pareizi! this is your life and it's ending one minute at a time!