Safanojos, ka par mani pirms dažiem gadiem Agressor varētu rakstīt sekojoši: tā nu ir sanācis, ka man ir labāka izglītība nekā manam paziņam no Rīgas. Viņam ir padsmit klases, viņa tēvam nenovērtējama pieredze Padomju Armijā. Viņš strādā Kandavas ielas "Shell" (1,5 gadus!) un galvenajās viņa interesēs varētu atrast apmēram tādas lietas: nauda. No fuckin joking, im serious as hell.

Mainījies nekas īpaši nav un nedomāju, ka mainīsies. Tipa mazais zvērelis sitas par savu eksistenci (mani nenormāli biedē fakts, ka sakarā ar mantojumu nāksies pārstāt strādāt un iet dzert oranžbārā, kur atlikušo dzīves laiku arī ienīst visu cilvēci, kas ceļas astoņos uz darbu) un mani vecāki tieši to tā arī uztver. Dēls mums sitas par existence.

Bet tas, ko saka Agresors ir vieda patiesība, respektīvi, attiecību saraušana ar vecākiem nepadara tevi par self-made-man, drīzāk par gavņuku, no kura vienreiz gadā vēlas kompānijas sastādīšanu pie kafijas tases, bet viņam lopam, lūk, ir krutākas lietas darāmas. Tajā pašā laikā man mamma priecājas par katru zvanu, kurā es pasaku "čau, man iet sūdīgi". Un tagad iedomājies, ka šo frāzi tu pa telefonu pasaki ,teiksim, savai meitai. Aha. "Vecajam gavņukam atkal iet sūdīgi, kad tas vienreiz beigsies, bļ". A mamma priecājas.

Kad tev atnāk apjēga par to, ka par tavu eksistenci kāds priecājas, rodas vēlēšanās padarīt jau tā sasodīti sūro dzīvi cilvēkam labāku kaut par dažām minūtēm, jo pats zini, kāda vērtība šīm minūtēm ir. Tādēļ caurkritušais faitklaba vecis paņem liķierīti un dodas apspriesties ar cilvēku, kurš tevi zina labāk nekā tu pats. Nenovērtējama lieta.