manā mazajā istabā paliek arvien mazāk vietas, jo pēdējo mēnešu laikā tajā pamanās ievākties arvien jaunas grāmatas. ar faktu, ka sāk aptrūkties dzīvojamā platība, vēl varētu samierināties, bet tās visas prasa uzmanību. grāmatas grib, lai viņas lasa. tagad, lai kādu neaizvainotu, esmu sākusi paralēli lasīt vairākas grāmatas (šobrīd ap piecām). bet ar izlasīšanu nekas jau vēl nebeidzas. prātā nāk visādas domas, rodas pārdzīvojumi...un vienā no tādiem brīžiem es aizdomājos par to, kāda būtu mana dzīve, ja es nemācētu lasīt? ar to es nedomāju analfabētismu, bet gan neprasmi saskarsmē ar grāmatām.. ka brālim, kurš labi ja divas ir izlasījis..jo nemāk.. vai vienai manai radiniecei, kura ieraugot man rokās kādu dzejas krājumu, izbrīnā iekliedzās: fui, tā taču dzeja! priekš kam tev vajag? man liekas, atbilde: lai lasītu, viņai nelikās nopietna...