Mani šodien piemeklēja eksistenciālas dabas jautājums - kā citas sievietes var gadiem dzīvot kopā ar saviem vīriem un negribēt viņus nosist?
Tā ir patiesi liela mīkla priekš manis.
Jo man savu vīru nosist gribas ik pa laikam.
Es apzinos, ka tā ir bezspēcības sajūta, kas izraisa šo agresijas uzplūdu. Apziņa, ka tu nevari izmainīt nedz cilvēku, nedz arī apstākļus, raisa manī agresiju. Apziņa, ka tu gribēji kaut ko vairāk - no dzīves, no attiecībām, bet tas "vairāk" nekad tā arī neiestājās. Gluži pretēji - ar gadiem tu saproti, ka kļūst tikai mazāk, šaurāk. Jo svaigākas attiecības, jo vairāk cerību un ilūziju, bet gadu gaitā tu saproti, ar ko tev darīšana un arī to, ka cilvēki tā mistiski nemainās, ka viss kļūst tikai rutinētāk, ka pūles tiek pieliktas arvien mazāk, ka strīdi uzdzen arvien vairāk vienaldzības. Un kur gan ir izeja? Diez vai tā obligāti ir cita partnera meklējumos, jo ikvienās attiecībās priekšā izklājas tas pats attīstības deķītis. Pamainīt lomu tēlotājus lielas jēgas parasti nav. Ja vien patiesi kaut kur neeksistē kāds "īstais cilvēks".
Bet atgriežoties pie eksistenciāliem jautājumiem - nu kā viņas visas vienā jaukā dienā vienkārši nepiebeidz savus lauleņus? Mana draudzene Inga, kas ar savējiem sestdien bija ciemos (un mēs divatā izlakām 4.5 vīna pudeles, lai nākamā dienā pašas mirtu nost). Viņiem jau ir 3 bērni! Un viņai mūždien ir laba figūra, skaistas kleitas, glīti ieveidoti mati un smaids un gadiem viens un tas pats vīrs. Kā viņš vēl ir dzīvs?
Kā tavs vīrs ir pamanījies izdzīvot?