... ([info]adore) rakstīja,
@ 2018-12-13 09:02:00

Previous Entry  Add to memories!  Tell a Friend!  Next Entry
Laiks itin kā ir apstājies. Es vēroju šo rītu. Es esmu viens vesels ar šo rītu. Ar rītu, kas maigi saulpieglaudies kaimiņmāju sienām, pusskumjajai palmai (jo kā vēl citādi ziemā var izskatīties palma?) kādā tālākā pagalmā un debesīm, zilajām, zilajām debesīm. Dienas, kad debesis nav aizcementētas ar necaursitami pelēku plēvi, vienmēr atdzīvina. Jā, es jūtos dzīva. Es te esmu. Par spīti visam, visai savai pieredzei, es te esmu. Un dažreiz es atceros labos mirkļus. Piemēram, kaut kādas ainas no bērnības. Kaut ko, kas atgādina par bezrūpību, par pieaugušo uzstutētu pasauli, kas liekas droši slejamies man apkārt, par nākotnes plašajām iespējām un vēl apgūstamajiem apvāršņiem. Vai manam dēlam arī būs tādi mirkļi? Vai es pratīšu viņam tādus nodrošināt?


(Lasīt komentārus) - (Ierakstīt jaunu komentāru)


[info]adore
2018-12-13 13:19 (saite)
Paldies :)

(Atbildēt uz šo) (Iepriekšējais)


(Lasīt komentārus) -

Neesi iežurnalējies. Iežurnalēties?