Trula sajūta. Bezpersoniski izslīdu cauri savai ikdienai. Kolēģi, kas mani nosauc mīlināmā formā. Padotā darbiniece, kas vēlīgi smaida. Vai šeit es esmu piederīga? Diena, kuru piepilda krēsla. Un beigās tu izej un ieķīpi tumsā. Nekā nav. Jugla kā novalkāta vilnas zeķe. Ko, pie velna, es joprojām daru šajā Juglā? Juglā, kurā ir tik daudz atmiņu par cilvēkiem, kuru arī vairs manā dzīvē nav, kur es vēl pa laikam atceros dažādas sarunas, epizodes, uzduros atmiņu rēgiem uz ielām un krustojumos. Juglā, kurā vienu laiku pat centos dzīvot. Bet tagad viss liekas tukšs, kā debesis, no kurām izbērtas visas zvaigznes. Man nesāp. Tikai trula iztukšotības sajūta. Tikai nesaprotu, kāpēc es esmu un kāpēc esmu te. Kāpēc šī ir mana dzīve. Kāpēc visam jānonāk šajā punktā, kurš neliekas nekur vedam. Kurā man gandrīz vienalga, vai eju mājās vai ne, ko vispār daru. Kurā tukši ieleju sarkanvīnu glāzē, uzrakstu pāris pastkaršu un blenžu datorekrānā. Kurā kāds vīrietis par sevi man raksta "brīvs dzīvoju strādāju" bez komatiem un tā, it kā vairs nebūtu nekādu citu vārdu un veidu, kā aprakstīt cilvēka personību un dzīvi, it kā viss būtu tikai tā un virspusēji. Varbūt tā arī vajag. Varbūt viss pārējais priekš kaķiem. Varbūt viss ir priekš kaķiem.