07:02 am
Manam socionikas tipam piemīt nosliece idealizēt cilvēkus un dzīvot zināmā mērā ilūzijās par attiecībām ar viņiem. Tā ir sava veida uzmanības koncentrēšana uz pozitīvo, uz vēlamo, bet bieži vien tas viss ir tikai manā galvā. Tādā ziņā, saņemot triecienus, vienmēr ļoti apjūku, jo realitāte krasi kontrastē ar manu ierasto skatījumu. Tad nu es nezinu, kā rīkoties, kurām domām un izjūtām par labu nosliekties, pārņem ļoti diskomfortabla dezorientācijas sajūta. Es nemaz pa īstam, ar skaidru prātu nespēju uztvert realitāti. Kā intuitīvais tips, es daudz izteiktāk dzīvoju savā galvā, un tur piedzīvotais nereti pārspēj un aizstāj realitāti. Es varu diezgan ilgi izdzīvot sociālā tuksnesī, jo visu sev nepieciešamo komunikācijas un intimitātes ziņā varu uzburt ar savu fantāziju un izdzīvot. Kas zina, vai es regulāri tādā veidā nepapildinu trūkstošos elementus attiecībās ar cilvēkiem un tādēļ nemaz pa īstam neapzinos, ka šīs attiecības ir nepilnīgas. Bet tāda ir mana iedaba, un socionika to ļauj izprast un pieņemt daudz labāk par ezotēriku un spēlēšanos ar karmas jēdzienu. Es nemaz nevaru būt citādāka, tādēļ zināmas lietas, kas atkārtojas manā dzīvē, turpinās atkārtoties, jo manas iedzimtās īpašības nodrošina tādu scenāriju piepildīšanos. Tai pat laikā mans socionikas tips un visi manas — 2. kvadras — pārstāvji no attiecībām aizejošos cilvēkus uztver kā nodevējus. Un savā dziļākajā būtībā nodevību mēs nepiedodam. Mēs pieņemam, ka tāda ir dzīve, ka cilvēki tā var rīkoties, dažādu iemeslu vadīti, bet nodevības zīmogs vienmēr saglabāsies. Visdrīzāk tas tādēļ, ka mēs paši esam ļoti uzticīgi, un mums nav pieņemams uzticības trūkums citos.
08:55 pm
Trula sajūta. Bezpersoniski izslīdu cauri savai ikdienai. Kolēģi, kas mani nosauc mīlināmā formā. Padotā darbiniece, kas vēlīgi smaida. Vai šeit es esmu piederīga? Diena, kuru piepilda krēsla. Un beigās tu izej un ieķīpi tumsā. Nekā nav. Jugla kā novalkāta vilnas zeķe. Ko, pie velna, es joprojām daru šajā Juglā? Juglā, kurā ir tik daudz atmiņu par cilvēkiem, kuru arī vairs manā dzīvē nav, kur es vēl pa laikam atceros dažādas sarunas, epizodes, uzduros atmiņu rēgiem uz ielām un krustojumos. Juglā, kurā vienu laiku pat centos dzīvot. Bet tagad viss liekas tukšs, kā debesis, no kurām izbērtas visas zvaigznes. Man nesāp. Tikai trula iztukšotības sajūta. Tikai nesaprotu, kāpēc es esmu un kāpēc esmu te. Kāpēc šī ir mana dzīve. Kāpēc visam jānonāk šajā punktā, kurš neliekas nekur vedam. Kurā man gandrīz vienalga, vai eju mājās vai ne, ko vispār daru. Kurā tukši ieleju sarkanvīnu glāzē, uzrakstu pāris pastkaršu un blenžu datorekrānā. Kurā kāds vīrietis par sevi man raksta "brīvs dzīvoju strādāju" bez komatiem un tā, it kā vairs nebūtu nekādu citu vārdu un veidu, kā aprakstīt cilvēka personību un dzīvi, it kā viss būtu tikai tā un virspusēji. Varbūt tā arī vajag. Varbūt viss pārējais priekš kaķiem. Varbūt viss ir priekš kaķiem.