Arhitekts saka, es esot skaista. Seksīga. Savādi skatīties uz kādu, kuru esi mīlējusi, bet tagad redzi tikai cilvēku, vienkārši cilvēku ar savu stāstu. Viņš aizvien vēl lūpas sakniebj kā mans bijušais dzīvesbiedrs, un viss viņā ir tāds pats, bet es... es esmu pavisam cita. Un es brīnos par to, kā 2 gadu laikā esmu spējusi kļūt tik krasi cita. Kā stāsts, kas nodzēsts no Word lapas, bet pa virsu uzrakstīts cits, pilnīgi cits. Viss manī ir mainījies. Mati. Ķermenis. Balss. Un iekšā pelēksatuntuļojies mežs. Un tik daudz iespējamību, kas tikai sāk lobīties ārā. Tik daudz neizstāstāmu veidu, kādos apzināties sevi un dzīves neizsmeļamo brīnumainību. Es sijājos. Ik dienu. Pat ja liekas, ka tās ir skumjas, kas vērpjas, vilšanās, sāpes, paliek gaisma. Un pelavas aizvien aiziet. Prasības. Gaidas. Pretenzijas. Paliek tieši gaisma.