...

06:08 am

Es iztēlojos viņu mežā. Sūna ir piesātināti mitrzaļa, un arī melleņu mētras. Viss vēl miegains un ziemas apdvests, ezers pārvilcies ar pelēku, nedrošu, krastos pakusušu ledu. Viņš paņem savās saujās manu roku, atvadoties mašīnā. Bet es iztēlojos viņa vaigu iegrimstam sūnā, iesirmos matus ar klusu švīkstoņu nokrītam pār seju, un visu apskauj miers.

06:38 am

Viss ir labi. Pamostos. Žauju veļu. Debesīs mierīgas mūzikas pavadījumā ievelkas pirmās gaismas svītras. Kā krunkas pierē. Šeit ir tik šaurs tomēr, šajā mazajā dzīvoklītī, es domāju no rīta vannasistabā. Šeit viss ir no citas dzīves, un maz kas pieder man. Svešas sienas. Bet kas man vispār pieder? Uz šīs pasaules? Vai tad man ir mājoklis, pilns ceļojumu pierakstiem un suvenīriem? Dažreiz liekas tā, it kā es būtu dzīvojusi starp laika teiktoniskajām plātnēm. Man nav bijis tādas dzīves, kura būtu iekrājusi visvisādas atmiņas un niekus. Ir tikai padiluši sapņi un žēlīgi apģērbi, kuri vairs neder (un varbūt vispār nekad patiesībā nav patikuši). Un es aizvien vēl brīnos par to, vai pati jebkad esmu bijusi īsta. Dažreiz no rītiem. Brīnos.

07:23 am

Arhitekts saka, es esot skaista. Seksīga. Savādi skatīties uz kādu, kuru esi mīlējusi, bet tagad redzi tikai cilvēku, vienkārši cilvēku ar savu stāstu. Viņš aizvien vēl lūpas sakniebj kā mans bijušais dzīvesbiedrs, un viss viņā ir tāds pats, bet es... es esmu pavisam cita. Un es brīnos par to, kā 2 gadu laikā esmu spējusi kļūt tik krasi cita. Kā stāsts, kas nodzēsts no Word lapas, bet pa virsu uzrakstīts cits, pilnīgi cits. Viss manī ir mainījies. Mati. Ķermenis. Balss. Un iekšā pelēksatuntuļojies mežs. Un tik daudz iespējamību, kas tikai sāk lobīties ārā. Tik daudz neizstāstāmu veidu, kādos apzināties sevi un dzīves neizsmeļamo brīnumainību. Es sijājos. Ik dienu. Pat ja liekas, ka tās ir skumjas, kas vērpjas, vilšanās, sāpes, paliek gaisma. Un pelavas aizvien aiziet. Prasības. Gaidas. Pretenzijas. Paliek tieši gaisma.

08:17 am

In Your Eyes