Viss ir labi. Pamostos. Žauju veļu. Debesīs mierīgas mūzikas pavadījumā ievelkas pirmās gaismas svītras. Kā krunkas pierē. Šeit ir tik šaurs tomēr, šajā mazajā dzīvoklītī, es domāju no rīta vannasistabā. Šeit viss ir no citas dzīves, un maz kas pieder man. Svešas sienas. Bet kas man vispār pieder? Uz šīs pasaules? Vai tad man ir mājoklis, pilns ceļojumu pierakstiem un suvenīriem? Dažreiz liekas tā, it kā es būtu dzīvojusi starp laika teiktoniskajām plātnēm. Man nav bijis tādas dzīves, kura būtu iekrājusi visvisādas atmiņas un niekus. Ir tikai padiluši sapņi un žēlīgi apģērbi, kuri vairs neder (un varbūt vispār nekad patiesībā nav patikuši). Un es aizvien vēl brīnos par to, vai pati jebkad esmu bijusi īsta. Dažreiz no rītiem. Brīnos.