Ir brīnumaini pazīt otra cilvēka ķermeni, pazīt jūs abus šajā dejā, kad savienošanās akts ir tik zināms un paredzams kā tevis paša dzimumzīmīšu zīmējums uz ādas, kā katrs izcilnis un krociņa, ko savā augumā tik labi pārzini. Tā ir saskaņa, ko atnes laiks, daudz laika. Tomēr reizē brīnumaini ir to darīt ar mazpazīstamāku cilvēku. Darīt to nepierasti. Nezināt, kā viņš pieskarsies, cik apbrīnas un izpētes pilni būs viņa pirksti, mēle, kā viņš lūkosies tevī. Un kā tu pēkšņi sajutīsies negaidīti brīva savā augumā bez pierastības zīmoga, bez attieksmes paredzamības, sajutīsies pati nedaudz kā brīnums, ko kāds atklāj, izsaiņo, izloba no tevis pašas ārā. Tava baltā āda tik skaista, tavas kājas tik bezkaunīgi plati, un tu ziedi.