10:02 am
Ir brīnumaini pazīt otra cilvēka ķermeni, pazīt jūs abus šajā dejā, kad savienošanās akts ir tik zināms un paredzams kā tevis paša dzimumzīmīšu zīmējums uz ādas, kā katrs izcilnis un krociņa, ko savā augumā tik labi pārzini. Tā ir saskaņa, ko atnes laiks, daudz laika. Tomēr reizē brīnumaini ir to darīt ar mazpazīstamāku cilvēku. Darīt to nepierasti. Nezināt, kā viņš pieskarsies, cik apbrīnas un izpētes pilni būs viņa pirksti, mēle, kā viņš lūkosies tevī. Un kā tu pēkšņi sajutīsies negaidīti brīva savā augumā bez pierastības zīmoga, bez attieksmes paredzamības, sajutīsies pati nedaudz kā brīnums, ko kāds atklāj, izsaiņo, izloba no tevis pašas ārā. Tava baltā āda tik skaista, tavas kājas tik bezkaunīgi plati, un tu ziedi.Lai kā arī būtu ar palikšanu šeit, ar apņemšanos nebēgt ilgās pēc zaļākas zāles un zilākām debesīm citur, bet spējas paveikt kaut ko nozīmīgu esošajā situācijā, apstākļos un ar esošajiem līdzekļiem, es nevēlos atgriezties pie M. Man viņa pietrūkst, un mūs kopā ir savažojis kāds tumšs stāsts par mums pašiem, vienmēr raujot atgriezties kā gumija, kā bumerangs, bet viņš ir tumsa, kurā atslīdēt atpakaļ, kamēr dzīve dāvā iespēju baudīt dažādus brīnumus, lobīšanos, šķetināšanos ārā no sevis. Tikai kā pareizi pārcirst šo saikni. Bez pārmetumiem, bez tumšā. Brīvi. Lidojot. ?