Ir brīži, kuros aptveru dzīves pilnīgumu. Es eju uz darbu, ir tumšs novembra rīts, pa Juglu slīd cilvēki kā šaha figūras pār laukumu, un viss pēkšņi ir pareizi, visas dzīves mācības un lietas, kam esmu izgājusi cauri, viss sastājas savās vietās tieši tā, lai es šorīt varētu būt šeit un tā, kā es esmu, lai es varētu būt tieši tāda, kā es esmu. Nekam vairs nevajag būt citādi, loze, kuru esmu izvilkusi, ir jēgpilna, kaut arī gaužām nepilnīga. Tādi apskaidrības brīži nav pārāk bieži, tomēr tie ir, un caur tiem es sajūtu, ka esmu uz Ceļa.