...

07:05 am

Vakardien darba pasākumā mana kolēģe Margarita uzliek savu galvu man uz pleca. Es noglāstu viņas melnos, spožos matus. Es domāju par viņu, par šo savdabīgo sievieti, kas atklājas negaidītos mirkļos un negaidītos sīkumos. Ikdienā viņa liekas kā iegriezts vilciņš, kas ātri un enerģiski veic savus pienākumus, vienmēr ir tieša par to, kas viņai nepatīk, sarkastiska, vienmēr uzskatāmi nosprauž robežas. Un tomēr zem visa tā ir skaista, ievainojama sieviete. Sieviete, kura mīl savu draugu geju, kurš ir ļoti kopts un ārkārtīgi izskatīgs vīrietis, bet viņai absolūti nepieejams. Sieviete, kurai iedzimta defekta dēļ nevar būt bērni. Vēl viena sieviete, kura kaut kā kapājas pa dzīvi, šī laika karaliene, kurai pašai sev jāuzliek galvā kronis, jo neviens cits to nedarīs. Bet arī ar kroni nekas nebūs atrisināts. Jo tāda ir dzīve. Mēs esam izauguši ārā no jaunības ilūzijām par to, ko tā mums iedos — īstos darbus, īstos cilvēkus, ka mēs paši kļūsim par īstajiem cilvēkiem... Bet dzīves gaita ir citāda. Brīnumiem ir pavisam citādāka forma, nekā gaidījām. Arī laimei ir cita garša un nokrāsa, un tā nenāk vienkārši, tā netiek mums iemesta rokās — še, laime, mēs to izlobām ārā no grūtībām, izlobām un iedodam sev paši.

01:05 pm

Ir brīži, kuros aptveru dzīves pilnīgumu. Es eju uz darbu, ir tumšs novembra rīts, pa Juglu slīd cilvēki kā šaha figūras pār laukumu, un viss pēkšņi ir pareizi, visas dzīves mācības un lietas, kam esmu izgājusi cauri, viss sastājas savās vietās tieši tā, lai es šorīt varētu būt šeit un tā, kā es esmu, lai es varētu būt tieši tāda, kā es esmu. Nekam vairs nevajag būt citādi, loze, kuru esmu izvilkusi, ir jēgpilna, kaut arī gaužām nepilnīga. Tādi apskaidrības brīži nav pārāk bieži, tomēr tie ir, un caur tiem es sajūtu, ka esmu uz Ceļa.