Lilit raksts par Kim Kardashian, kurā sacīts, ka sievietei jāiet ar paceltu galvu, lai kāds nebūtu viņas augums, jo kādam viņa noteikti iepatiksies. Lasīju to vakardien autobusā un domāju, ka tas ir savādi suģestējošs, ņemot vērā, ka par slavenību, kuru kopumā visai augstu nevērtēju. Bet varbūt velti. Ja cilvēks ir slavens ne izcilu dotību vai talanta dēļ, bet gan par to, ka ir tieši šis cilvēks ar tieši šīm spējām un apņēmību padarīt savu tēlu slavenu, arī par to pienākas cieņa, varbūt vēl lielāka. Jebkurā gadījumā aiz katra cilvēka panākumiem un sasniegumiem stāv darbs un viņa paša apņēmība ieguldīt rezultātā. Bet tas, par ko atkal aizdomājos, bija — ka tu vari paveikt ļoti daudz, ņemot par izejas punktu tieši to, kas tev ir. Atmetot visu lieko, piemēram, bailes, tu vari vienkārši uzdrīkstēties un ar tiem resursiem, kas tev pašlaik pieejami, darīt to, ko vēlies. Negaidīt labākus apstākļus, labākus dotumus, neatlikt to pēc tam, kad būsi nometusi liekos kilogramus vai vēl kaut ko. Dzīvot tagad, te, tūlīt, dzīvot sev, saviem mērķiem, iecerēm, pat sapņiem. Daudz ko no tā, ko vēlamies, mēs patiesībā paši sev liedzam, aizbildinoties ar "es tagad nevaru", "es neesmu pietiekami" un tamlīdzīgām psiholoģiskām spēlēm. Būt pietiekami, lai darītu sev svarīgo, tūlīt pat un uz vietas — šī ideja ik pa laikam izskrien cauri manai apziņai. Nekad neesmu bijusi ar noslieci uz cīņu pēc panākumiem, daudzas lietas man dzīvē padevušās pašas par sevi, bet ar tām, kuras ne, slinkuma pēc neesmu sevi apgrūtinājusi, attaisnojoties ar to, ka man nav tas vai tas, lai to darītu. Nav bijusi motivācija lauzt sevi, veidot karjeru, gūt kaut kādus panākumus. Tikai tagad es pa īstam saprotu, cik kļūdains brīžiem ir bijis šis ceļš. Ka lielu daļu dzīves esmu vienkārši vēlējusies dzīvot ērti un pēc iespējas mierīgi, komfortabli. Vienīgi tagad es stāvu pie šī mierīgi ērtā Olimpa, ko savas dzīves laikā esmu uzcēlusi, jo kaut ko jau tomēr esmu pamanījusies uzcelt, un domāju, ka varēja būt arī citādāk. Es būtu varējusi nobīties mazāk un uzdrīkstēties vairāk. Es būtu varējusi realizēt kaut kādas lietas no tās atvilktnes, kurā bieži izvairos ieskatīties. Tomēr tā atvilktne ir. Un tajā ir gan sekss ar diviem vīriešiem, gan tiesības un auto, gan sava brīnišķā māja ar savu brīnišķo dārzu — sapņi, kurus pa īstam neesmu uzdrīkstējusies sapņot, pakļaujoties bailēm. Jā, man nekad nav bijis padomā būt par Kimai līdzīgu sievieti, bet varbūt es tomēr vēlētos apsiet lenti ap savu vidukli, ja man tāds būtu, un iet ar augsti paceltu galvu. Bet labā ziņa ir tāda, ka viss vēl aizvien ir iespējams. Tāpat arī Tev. Ja baidies ielūkoties Tajā Atvilktnē, zini, Tu mazliet tomēr nodod sevi, bet vari izlemt pretēji kaut tūlīt pat.