...

October 19th, 2015

06:57 am

Lilit raksts par Kim Kardashian, kurā sacīts, ka sievietei jāiet ar paceltu galvu, lai kāds nebūtu viņas augums, jo kādam viņa noteikti iepatiksies. Lasīju to vakardien autobusā un domāju, ka tas ir savādi suģestējošs, ņemot vērā, ka par slavenību, kuru kopumā visai augstu nevērtēju. Bet varbūt velti. Ja cilvēks ir slavens ne izcilu dotību vai talanta dēļ, bet gan par to, ka ir tieši šis cilvēks ar tieši šīm spējām un apņēmību padarīt savu tēlu slavenu, arī par to pienākas cieņa, varbūt vēl lielāka. Jebkurā gadījumā aiz katra cilvēka panākumiem un sasniegumiem stāv darbs un viņa paša apņēmība ieguldīt rezultātā. Bet tas, par ko atkal aizdomājos, bija — ka tu vari paveikt ļoti daudz, ņemot par izejas punktu tieši to, kas tev ir. Atmetot visu lieko, piemēram, bailes, tu vari vienkārši uzdrīkstēties un ar tiem resursiem, kas tev pašlaik pieejami, darīt to, ko vēlies. Negaidīt labākus apstākļus, labākus dotumus, neatlikt to pēc tam, kad būsi nometusi liekos kilogramus vai vēl kaut ko. Dzīvot tagad, te, tūlīt, dzīvot sev, saviem mērķiem, iecerēm, pat sapņiem. Daudz ko no tā, ko vēlamies, mēs patiesībā paši sev liedzam, aizbildinoties ar "es tagad nevaru", "es neesmu pietiekami" un tamlīdzīgām psiholoģiskām spēlēm. Būt pietiekami, lai darītu sev svarīgo, tūlīt pat un uz vietas — šī ideja ik pa laikam izskrien cauri manai apziņai. Nekad neesmu bijusi ar noslieci uz cīņu pēc panākumiem, daudzas lietas man dzīvē padevušās pašas par sevi, bet ar tām, kuras ne, slinkuma pēc neesmu sevi apgrūtinājusi, attaisnojoties ar to, ka man nav tas vai tas, lai to darītu. Nav bijusi motivācija lauzt sevi, veidot karjeru, gūt kaut kādus panākumus. Tikai tagad es pa īstam saprotu, cik kļūdains brīžiem ir bijis šis ceļš. Ka lielu daļu dzīves esmu vienkārši vēlējusies dzīvot ērti un pēc iespējas mierīgi, komfortabli. Vienīgi tagad es stāvu pie šī mierīgi ērtā Olimpa, ko savas dzīves laikā esmu uzcēlusi, jo kaut ko jau tomēr esmu pamanījusies uzcelt, un domāju, ka varēja būt arī citādāk. Es būtu varējusi nobīties mazāk un uzdrīkstēties vairāk. Es būtu varējusi realizēt kaut kādas lietas no tās atvilktnes, kurā bieži izvairos ieskatīties. Tomēr tā atvilktne ir. Un tajā ir gan sekss ar diviem vīriešiem, gan tiesības un auto, gan sava brīnišķā māja ar savu brīnišķo dārzu — sapņi, kurus pa īstam neesmu uzdrīkstējusies sapņot, pakļaujoties bailēm. Jā, man nekad nav bijis padomā būt par Kimai līdzīgu sievieti, bet varbūt es tomēr vēlētos apsiet lenti ap savu vidukli, ja man tāds būtu, un iet ar augsti paceltu galvu. Bet labā ziņa ir tāda, ka viss vēl aizvien ir iespējams. Tāpat arī Tev. Ja baidies ielūkoties Tajā Atvilktnē, zini, Tu mazliet tomēr nodod sevi, bet vari izlemt pretēji kaut tūlīt pat.

07:55 am

Citreiz man liekas, ka es ar ādu varu sajust to gausumu, ar kādu no tumsas ārā kūņojas rudens-ziemas rīti.

07:14 pm

Šodien bija laba diena.
Darbā vairākas stundas nosēdēju ar pavecu, jocīgu sievieti, kura man vienmēr kritusi uz nerviem, palīdzot viņai internetā meklēt bildes un ierakstīt tās datu nesējā. Sēdēju, jokoju ar viņu un jutu, ka kādā brīdī man sagribas viņu maigi noglāstīt. Viņu, kura ar saviem vaļaspriekiem meklēt dažādas bildes par dažādām tēmām var padarīt traku ikvienu, jo pati nespēj pastāvīgi izdarīt neko. Viņu, kurai uz sejas aug bārdveidīgi mati kumšķīšos kā krūmi, kurai mēdz nelabi ost elpa un tā tālāk. Bet tāda ir dzīve, tāds ir vecums, un katrs dara kaut ko, lai nesajuktu prātā, lai viņa eksistence šeit nešķistu pilnīgi tukša un bezjēdzīga. Vai man patiesībā tik grūti piepalīdzēt. Pat, ja tas kavē manus darbus. Vai man ir grūti? Mazliet jau ir, tomēr kopumā tas nemaz nav tik daudz prasīts.
Un U., kurš atbrauc man pakaļ uz darbu, aizved dzert kafiju un tad mājās, atvadoties mēs ilgi sēžam mašīnā, un viņš pirkstu galiem paijā manu ādu. Viņu piepilda tāds maigums, kuru es nespēju īsti saprast, pat atpazīt ne. Es taču tikai vienkārši šeit esmu. Es neko nedaru, es vienkārši esmu. Kāda esmu.
Kad aizeju mājās, aiz loga sabiezējis piķa melns vakars. Rudens. Es nomizoju kartupeļus vakariņām, uzlieku vārīties, nomazgāju traukus, notīru virsmas, ieleju sev mazu glāzīti vīna. Un zinu — esmu laimīga. Vienkārši par to, ka esmu, ka dzīve ir, ka dzīve ir tieši tāda, kāda tā ir.
Reizēm mūs piepilda savāda gaisma un maigums, it īpaši pēc smagākiem brīžiem gaisma ir tik cēlsirdīga. Un dzīve var vienkārši turpināties. Bez pretenzijām.

Powered by Sviesta Ciba