07:14 pm
Šodien bija laba diena.
Darbā vairākas stundas nosēdēju ar pavecu, jocīgu sievieti, kura man vienmēr kritusi uz nerviem, palīdzot viņai internetā meklēt bildes un ierakstīt tās datu nesējā. Sēdēju, jokoju ar viņu un jutu, ka kādā brīdī man sagribas viņu maigi noglāstīt. Viņu, kura ar saviem vaļaspriekiem meklēt dažādas bildes par dažādām tēmām var padarīt traku ikvienu, jo pati nespēj pastāvīgi izdarīt neko. Viņu, kurai uz sejas aug bārdveidīgi mati kumšķīšos kā krūmi, kurai mēdz nelabi ost elpa un tā tālāk. Bet tāda ir dzīve, tāds ir vecums, un katrs dara kaut ko, lai nesajuktu prātā, lai viņa eksistence šeit nešķistu pilnīgi tukša un bezjēdzīga. Vai man patiesībā tik grūti piepalīdzēt. Pat, ja tas kavē manus darbus. Vai man ir grūti? Mazliet jau ir, tomēr kopumā tas nemaz nav tik daudz prasīts.
Un U., kurš atbrauc man pakaļ uz darbu, aizved dzert kafiju un tad mājās, atvadoties mēs ilgi sēžam mašīnā, un viņš pirkstu galiem paijā manu ādu. Viņu piepilda tāds maigums, kuru es nespēju īsti saprast, pat atpazīt ne. Es taču tikai vienkārši šeit esmu. Es neko nedaru, es vienkārši esmu. Kāda esmu.
Kad aizeju mājās, aiz loga sabiezējis piķa melns vakars. Rudens. Es nomizoju kartupeļus vakariņām, uzlieku vārīties, nomazgāju traukus, notīru virsmas, ieleju sev mazu glāzīti vīna. Un zinu — esmu laimīga. Vienkārši par to, ka esmu, ka dzīve ir, ka dzīve ir tieši tāda, kāda tā ir.
Reizēm mūs piepilda savāda gaisma un maigums, it īpaši pēc smagākiem brīžiem gaisma ir tik cēlsirdīga. Un dzīve var vienkārši turpināties. Bez pretenzijām.