Kamēr esam kopā, Fotogrāfam zvana sieva, bet man M. Tāda ir dzīve. Mēs staigājam pa mežu, es dzeru alu. viņš smēķē savas cigaretes. Un dzīve ir tikai tas, kas tā ir, nekas cits. Tā ir ilūzija, ka dzīve pieder mums pašiem, mūsu vēlmēm un kaprīzēm. Nereti dzīve pati uztaisa savus salto, un mums atliek vien sadzīvot ar sekām, pieņemt, piemēroties, ielaisties dejā ar Pārmaiņām, atlaižot tieksmi visu kontrolēt un pakļaut prāta konstrukcijām. Tas padara mūs... viengabalainus, saistītus ar esību — pieņemšana. Mēs neesam vieni, mēs esam kopā ar Visumu, ar visu dzīvo, ar Procesiem. Kaut kāda jēgas dzirksts visā šajā ir, pat ja ne vienmēr skaidri saskatāma.