09:39 pm
Kamēr esam kopā, Fotogrāfam zvana sieva, bet man M. Tāda ir dzīve. Mēs staigājam pa mežu, es dzeru alu. viņš smēķē savas cigaretes. Un dzīve ir tikai tas, kas tā ir, nekas cits. Tā ir ilūzija, ka dzīve pieder mums pašiem, mūsu vēlmēm un kaprīzēm. Nereti dzīve pati uztaisa savus salto, un mums atliek vien sadzīvot ar sekām, pieņemt, piemēroties, ielaisties dejā ar Pārmaiņām, atlaižot tieksmi visu kontrolēt un pakļaut prāta konstrukcijām. Tas padara mūs... viengabalainus, saistītus ar esību — pieņemšana. Mēs neesam vieni, mēs esam kopā ar Visumu, ar visu dzīvo, ar Procesiem. Kaut kāda jēgas dzirksts visā šajā ir, pat ja ne vienmēr skaidri saskatāma.Es vienmēr cenšos paturēt robežas. Ar Fotogrāfu. Kaut arī esmu laimīga. Kaut kas man stāsta, ka man jāpaliek ar sevi. Tieši tagad es sāku sevi dzirdēt arvien skaidrāk. Viņa rokas, kas brīžiem meklē ceļu uz manām krūtīm, vai viņa lūpas, viņa mēle, kas vēlas manī iezagties... Tā nav tā esības esence, kuru noskaidrot esmu ieradusies šeit. Es nevēlos vēl vienu stāstu par vīrieti, kura nav, kurš ierodas tikai paņemt.