Vakarā iemiegot es nedaudz raudu un lūdzu Visumam, lai kādreiz sūta man cilvēku, kuru es spētu mīlēt un kurš mīlētu mani, cilvēku, ar kuru varētu kopā paklusēt mežā un uzsūkt vienkāršo dzīvi rudens gaisa dzestrumā, cilvēku, kurš gribētu sniegt mājas. Un tad es aizmiegu,tad es iekrītu tumsā. Kad no rīta pamostos, es neko vairs nelūdzu Visumam. Jo ir rudenstumšs rīts, kas lūkojas iekšā pa maniem logiem, jo ir jauna diena, un man atkal liekas, ka var dzīvot tāpat vien uz priekšu, aizvien bez tāda cilvēka, bez mīļotā. Es izberžu vannu ar švammes aso pusi, manas rokas smaržo pēc abrazīvās pastas, pēc mākslīgiem citroniem. Jāpošas uz darbu. Gaiss pievērpies pelēkas dūmakas, viss kluss un sastindzis, viss saaudzis Tālumā.