...

07:50 am

Vakarā iemiegot es nedaudz raudu un lūdzu Visumam, lai kādreiz sūta man cilvēku, kuru es spētu mīlēt un kurš mīlētu mani, cilvēku, ar kuru varētu kopā paklusēt mežā un uzsūkt vienkāršo dzīvi rudens gaisa dzestrumā, cilvēku, kurš gribētu sniegt mājas. Un tad es aizmiegu,tad es iekrītu tumsā. Kad no rīta pamostos, es neko vairs nelūdzu Visumam. Jo ir rudenstumšs rīts, kas lūkojas iekšā pa maniem logiem, jo ir jauna diena, un man atkal liekas, ka var dzīvot tāpat vien uz priekšu, aizvien bez tāda cilvēka, bez mīļotā. Es izberžu vannu ar švammes aso pusi, manas rokas smaržo pēc abrazīvās pastas, pēc mākslīgiem citroniem. Jāpošas uz darbu. Gaiss pievērpies pelēkas dūmakas, viss kluss un sastindzis, viss saaudzis Tālumā.

07:58 am

Dažreiz mēs ar M. maigi mīlējamies. Tikko jaušami viņš skūpsta mani uz lūpām, viņa pirksti maigi glāsta manu kājstarpi, skarot manu mitrumu, es saņemu viņa sēkliniekus, saspiežu tā, kā viņam patīk, un paņemu mutē viņa locekli, maigi tajā iekožoties. Mūsu akts ir lēns un saudzīgs, es ātri piedzīvoju svētlaimes mirkli, pēc tam ar roku to sagādāju arī viņam. Vēlāk es domāju, kad mēs vienkārši guļam, viņa roka pieskārusies man, es domāju par to, ka mūsu sekss ir tik saskanīgs, mūsu ķermeņi pieraduši atsaukties tieši viens otram, ka mēs varbūt pat nemākam citādāk, vai arī tieši viņš nemāk. Mūsu seksam piemīt tāds kā savāds briedums, tas ir kā nogatavināts auglis, ko atliek tikai baudīt. Vismaz tagad tā ir. Ar savādām bezskaņas skumjām es domāju par to, kā mēs mīlējamies un mīlējamies, un mīlējāmies, un tā ir mūsu radniecība. Klusums, kas iespiests starp mums kā zieds starp grāmatas lapām, klusums kā mūsu abu kopīgais herbārijs.