Andrejs ir kā upe manā apziņā. Tumša, noslēpumaina upe, kuras ūdeņos spoguļojas koki, un tā plūst, un plūst, un es tās plūdumam neko nevaru padarīt, ne pagriezt to citādi, ne apstādināt. Pat negribu. Es pieņemu, ka viņš ir, ka mani simpātiju garšas receptori uzskata tieši viņu par glītu un iekārojamu, vēlamu, neskatoties ne uz kādiem neiespējamiem apstākļiem. Nezinu, kā notiek šādi procesi, kas ir padomā Visumam, kādēļ manam skatienam vienmēr jāaizslīd un jāpieķeras tieši Andrejam, bet tā tas notiek, un man to atliek vienkārši pieņemt bez jebkādām pretenzijām un nosacījumiem.