10:43 pm
Andrejs ir kā upe manā apziņā. Tumša, noslēpumaina upe, kuras ūdeņos spoguļojas koki, un tā plūst, un plūst, un es tās plūdumam neko nevaru padarīt, ne pagriezt to citādi, ne apstādināt. Pat negribu. Es pieņemu, ka viņš ir, ka mani simpātiju garšas receptori uzskata tieši viņu par glītu un iekārojamu, vēlamu, neskatoties ne uz kādiem neiespējamiem apstākļiem. Nezinu, kā notiek šādi procesi, kas ir padomā Visumam, kādēļ manam skatienam vienmēr jāaizslīd un jāpieķeras tieši Andrejam, bet tā tas notiek, un man to atliek vienkārši pieņemt bez jebkādām pretenzijām un nosacījumiem.
Viņam ir mulss smaids. Andrejam. Liekas, ka smaids viņa sejā cīnās ar mulsumu, un tas rada to silto dzirksteļu skatienu, kas pārslīd man iesānis, jo tieši viņš lūkojas ļoti reti.
11:14 pm
Ezotēriskā darba kolēģe šodien pienāca klāt, pieliecās man pie auss un sacīja, ka man esot jādzen prom šaubas, kas traucē dzīvot, vienkārši jābloķējot tās, un tad notikšot viss, ko es vēlos, viss, kas man vajadzīgs šajā dzīvē. Un par vīrieti, ko es vēloties, es nedrīkstot piemirst padomāt, ka viņam jābūt arī uzticīgam, ne tikai mīlošam. Un nevajagot par to īpaši runāt ar citiem. Paturēt vairāk pie sevis. Un ticēt. Un nelaist klāt šaubas.
Pēdējā laikā gan esmu pārstājusi par to domāt. Ka vēlos vīrieti. Dzīvesdraugu. Neveiksmes ir man iemācījušas neuzstādīt dzīvei konkrētas prasības un vairāk pieņemt visus nepilnīgos variantus, kas uzrodas.
Vēl šorīt, ejot uz darbu, vēroju, kā peļķēs krīt lietuslāses. Un tobrīd es tik spēcīgi apjēdzu dzīves daudzveidīgo skaistumu, ka nekas vairāk nebija vajadzīgs. Tobrīd.
Liekas diezgan grūti tagad sākt domāt par šo tēmu atkal. Kaut kā neiekustināmi. Dzīve ir sākusi noritēt citādāk. Kaut kas manī liekas aizvēries. Vai varbūt vienkārši atvēries citādāk.
Tavam augumam esmu par mizu,
un tu manam esi par tāsi.
Mana seja zem tavas ādas,
tava seja zem manējās.
Tūkstošpēdējo reizi es redzu -
it neko mēs te neizrunāsim.
Ne tā laime, ne nelaime - vienkārši
tā ir griba, kas piepildās.
/Māris Čaklais/