06:33 am
Vakar tramvajā vēlreiz atvēru jau lasīto dzenbudisma grāmatu par iemīlēšanās mākslu un nodomāju, ka neprotu to, tagad, pašlaik vienkārši neprotu to. Es mīlu dzīvi ar visām tās pārmaiņām, pašā būtībā mīlu, mīlu arī dabu, koku šalkšanu, mīlu cilvēkus, dažādus cilvēkus, par to, ka viņi ir cilvēciski, kas mēs varam kopā būt cilvēciski viens pret otru. Bet kādu vienu cilvēku, vīrieti, iemīlēt es nespēju. Nespēju atvērt sirdi. Es skatos uz šiem cilvēkiem, kas šķērso manas dzīves orbītu, un lielākoties man ir vienkārši skumji. Tādas vieglas vēja un retu lietus lāšu šļāciena skumjas. Aitu gans, kurš 2 mēnešus raksta man garas vēstules katru vakaru, lai satiekoties mani tikai izmantotu fiziski. Viņam arī ir divas sejas. Kā jau dvīņiem. Un piepeši tu aptver, ka nemaz nepazīsti šo cilvēku, ka viņš ir kā samainīts, vai vispār neeksistējošs, un klusums, kas paliek pēc jums, ir tik melns un iztukšojošs. Klusums, pret kuru tu neko nevari pasākt. Un tas tā atgadās ik pa laikam. Cilvēki ienāk tavā dzīvē, lai kaut kādā brīdī to bez žēlastības pamestu, atstājot šo dobjo klusumu, no kura vairs neko nevar izveidot — to nevar izprast, vien mēģināt piedot un aizmirst. Kā Jugla reizēm ir tās pēdas, ko mēs esam atstājuši pirms kāda laika, un tagad dažreiz no rītiem es eju pa rēgu zemi. Šalc vasara un visi trekni zaļoksnējie koki, bet cauri spīd citas dzīves un rēgi. Es notraušu no sejas asaras un eju tālāk. Tas viss ir tik gadiem pierasti jau.Mans kaķītis mirst. Guļ uz grīdas un mirst. Un es esmu pilnīgi bezspēcīga šī fakta priekšā.
Vakar sēdēju Double Coffee pretī zaļacainam vīrietim, kurš tiekoties uzreiz paziņoja, ka esot alkoholiķis. Es izdzēru 2 alus kopā ar viņu un uz kādu brīdi sajutos atslēgusies no pēdējā laika spriedzes. Mēs abi necentāmies izlikties nekas vairāk, kas esam. Labāki, skaistāki, daudzsološāki. Nē, šķita, ka vakarvakarā visi solījumi un nākotnes gaidas un cerības bija izbeigušās, un es ar atvieglojumu neko necentos. Dzīve bija, kāda tā bija. Vislabākā iespējamā dzīves forma ir tai būt, kāda tā ir. Un pieņemt to. Pavisam labi, ja arī mīlēt to. Bet galvenais pieņemt.
Kaķītei droši vien ir atteikuši kaut kādi iekšējie orgāni. Redzu, ka viņa daļēji jau ir aizslīdējusi prom. Ja vēl vakar vakarā viņa pieņēma manu glāstu galvvidū un aizvakar tam vēl atsaucās ar murrāšanu, tad tagad viņa liekas vairs nejūtam. Tikai kājiņas pa brīdim noraustās, elpošana turpinās. Ko lai dara ar mirstošu kaķīti? Es nezinu. Vai sēdēt klāt un skatīties? Vai būt kopā? Vai arī tam nav nozīmes? Mēs visi nomirstam vieni... Vienīgais, es zinu, mana kaķīte ir ļoti cilvēciska dvēsele, radnieciska dvēsele. Viņa bija izvēlējusies šo māju un šos ļaudis, lai pavadītu ar tiem 14 gadus. Un viņa vienkārši bija. Kopā ar mums. Pa īstam es neesmu gatava no viņas šķirties. Kā mēs vispār varam būt gatavi no kaut kā šķirties, no kaut kā, kas ieaudzis sirdī, no kāda? Bet dažreiz tas tiek vienkārši izrauts, un paliek tukšums. Augsne, kurā kaisīt sēklas jauniem kokiem.