Vakar tramvajā vēlreiz atvēru jau lasīto dzenbudisma grāmatu par iemīlēšanās mākslu un nodomāju, ka neprotu to, tagad, pašlaik vienkārši neprotu to. Es mīlu dzīvi ar visām tās pārmaiņām, pašā būtībā mīlu, mīlu arī dabu, koku šalkšanu, mīlu cilvēkus, dažādus cilvēkus, par to, ka viņi ir cilvēciski, kas mēs varam kopā būt cilvēciski viens pret otru. Bet kādu vienu cilvēku, vīrieti, iemīlēt es nespēju. Nespēju atvērt sirdi. Es skatos uz šiem cilvēkiem, kas šķērso manas dzīves orbītu, un lielākoties man ir vienkārši skumji. Tādas vieglas vēja un retu lietus lāšu šļāciena skumjas. Aitu gans, kurš 2 mēnešus raksta man garas vēstules katru vakaru, lai satiekoties mani tikai izmantotu fiziski. Viņam arī ir divas sejas. Kā jau dvīņiem. Un piepeši tu aptver, ka nemaz nepazīsti šo cilvēku, ka viņš ir kā samainīts, vai vispār neeksistējošs, un klusums, kas paliek pēc jums, ir tik melns un iztukšojošs. Klusums, pret kuru tu neko nevari pasākt. Un tas tā atgadās ik pa laikam. Cilvēki ienāk tavā dzīvē, lai kaut kādā brīdī to bez žēlastības pamestu, atstājot šo dobjo klusumu, no kura vairs neko nevar izveidot — to nevar izprast, vien mēģināt piedot un aizmirst. Kā Jugla reizēm ir tās pēdas, ko mēs esam atstājuši pirms kāda laika, un tagad dažreiz no rītiem es eju pa rēgu zemi. Šalc vasara un visi trekni zaļoksnējie koki, bet cauri spīd citas dzīves un rēgi. Es notraušu no sejas asaras un eju tālāk. Tas viss ir tik gadiem pierasti jau.