... ([info]adore) rakstīja,
@ 2015-06-18 11:46:00

Previous Entry  Add to memories!  Tell a Friend!  Next Entry
Aizvedu iemidzināt kaķīti. Grozā, sasegtu. Dakteris sacīja, ka nav nekas glābjams. Akniņas bija pārstājušas darboties. Tā nu viņš iemidzināja manu rudo kaķenīti. Mirklī, kad stāvēju un skatījos, kā viņš nodzen apmatojumu no kaķītes kājiņas, lai tiktu klāt vēnai, manī ietriecās kaut kāds tukšums. Viss pašķīda. Pēc tam jau dakteris ielika kaķīti atpakaļ grozā, apsedza, un es varēju vest mājās to mazumiņu, kas atlicis no manas kaķsievietītes. Es vienmēr izjutu to, ka mēs, sievietes, esam te atstātas, piedzīvot zaudējumus. Mans brālis ir aizbraucis uz aizjūras zemi, un viņa ģimenē rodas un aug dzīvība, kamēr mēs šeit pieredzam nāves. Un tomēr kaut kas vienojošs ir mūsos. Sievietēs. Arī kaķīte bija kā dzimtas sieviete, jutu viņas dvēselītes klātbūtni mūsu dzīvēs un karmās. Viņa pacietīgi nodzīvoja 14 gadus un sīksti turējās pie dzīvības, lai pabūtu ar mums, cik iespējams ilgi. Pat nomirt viņa atnāca mājās, mūsu tuvumā, pie savējiem. Viņa savu stāstu ir izstāstījusi. Viņa vairs negaidīs mani uz taciņas, kad atgriezīšos vakaros mājās no darba. Mana mazā, skaistā kaķsievietīte. 


(Lasīt komentārus)

Nopūsties:

No:
Lietotājvārds:
Parole:
Ievadi te 'qws' (liidzeklis pret spambotiem):
Temats:
Tematā HTML ir aizliegts
  
Ziņa:
Neesi iežurnalējies. Iežurnalēties?